Piemēram, ka tā izmisīgi baidās no pretējas informācijas, kas to varētu atmaskot un mazināt tās iedarbību. Tā domāt ir nesaprast propagandas iedarbības mehānismus, kas, starp citu, tieši tā arī izskatās – karotāji ar Krievijas propagandas meliem pretēji pašu iedomām maz saprot savu pretinieku un līdz ar to arī propagandas upurus, un savu uzdevumu. Pieejas: mēs atmaskosim, mēs liksim pretī "pareizo informāciju", "tīrus faktus", "pārbaudītu", "neatkarīgu avotu apstiprinātu" informāciju utt., rezultāts nav nekāda iedomātā "neticīgo", "tumšo", "maldināto", "nepietiekami izglītoto", "nekritiski domājošo", "naivo" vai vēl nez kādu atgriešana uz taisnā ceļa, bet gan sabiedriskās domas tikai vēl lielāka polarizēšana.
Ko tas nozīmē? Tie, kuri ir maldināti vai izvēlējušies maldīties, šo "apgaismotāju" un faktu pārbaudītāju entuziasma rezultātā savā pozīcijā sāk justies nevis nekomfortabli, kā to iedomājas viņu "apskaidrotāji", bet gluži pretēji – vēl komfortablāk. Ticiet man – pateicoties emocijām, kas mūs visus pārņēmušas, redzot kara šausmas, es pati esmu gājusi cauri naivisma dažādām fāzēm, sauksim tās nosacīti par cilvēcisko, objektīvo un moralizējošo.
Atliks tikai parādīt Ukrainas upurus, un Krievijas attaisnotāju sirdis atmaigs, viņi nosodīs un novērsīsies no agresora, jo nevar taču neticēt acīm redzamajam; es dalīšos ar informāciju no neatkarīgiem, starptautiskiem avotiem, nevis Ukrainas puses, un tad viņi noticēs; es parādīšu, cik amorāla ir tās puses pozīcija, kurā ir nostājies līdzpilsonis, un viņš sajutīsies nekomfortabli, sakaunēsies. Vispirms beigs retranslēt Krievijas melus, bet pēc tam jau rokas stiepiena attālumā būs arī nostāšanās upura – Ukrainas pusē. Nekā nebija. Lai nosargātu savu emocionālo komfortu, pēkšņi lietā tiek liktas visas tās trūkstošās iemaņas informācijas, faktu, avotu pārbaudē un kritiskā izvērtēšanā, kuras sekmējušas nonākšanu Krievijas propagandas varā. Ne par velti Krievijas puse savas propagandas izplatīšanai izmanto daudz nevalstisko aktoru – mājsaimnieces, kuras dažādos forumos dalās ar nosodījumu par "nepatīkamajiem", "nepateicīgajiem", "agresīvajiem" ukraiņiem, entuziasti, kuriem izdevies videomateriālos no Bučas saskatīt dīvainības un viltojumu pazīmes, virtuves politologi un vēsturnieki, kuri, rūpīgi skatoties visdažādākos ziņu avotus, arī Ukrainas oficiālos, aiz šī kara sazīmējuši globālas sakritības. "Klau, vai tev nešķiet tāpat?" viņi iejūtīgi jautā, ļaudami propagandas upuriem noticēt, ka viņi paši pamanījuši likumsakarības, aizdomīgumus, "saskatījuši lielāku bildi", respektīvi, paši nonākuši pie šiem secinājumiem, nevis krituši par viegliem upuriem agresora apmaksātai propagandai.
Viss, kas polarizē, propagandai ir labs un noderīgs. Tādēļ pagaidām mēģināsim nenonākt stāvoklī, kad sarunāšanās vispār nav iespējama, un šāds stāvoklis abām pusēm ir komfortabls.