Šogad Krievijas sāktais karš Ukrainā un Ukrainas iedzīvotāju varonīgā cīņa, aizstāvot savu valsti, raisa pārdomas gan par to, ka sava valsts ir vērtība, par kuru vērts cīnīties, gan arī par to, ka patiesībā ikvienas valsts neatkarība var tikt apdraudēta un jebkurā zemē miers var izrādīties trausls. Krievija, protams, nav visā pasaulē vienīgā agresorvalsts, bet tā nu tas ir sanācis, ka mūsu Latvija atrodas tādā pasaules daļā, kurā savas impēriskās ambīcijas uz citu valstu rēķina realizē tieši Krievija. To apzinoties, Latvijai un citām Krievijas kaimiņvalstīm jābūt pietiekami stiprām, turklāt ne tikai militāri, bet arī diplomātiski, politiski, ekonomiski un psiholoģiski, lai prastu sevi aizstāvēt.
Mūsu valsts spēks neapšaubāmi ir mērķtiecībā. Vairāk nekā 30 gadu laikā ir veikts garš attīstības ceļš cauri vētrainajiem ekonomiskās nestabilitātes un nacionālā romantisma piesātinātajiem deviņdesmitajiem gadiem līdz XXI gadsimta sasniegumu laikam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tika uzņemta NATO, pievienojās eirozonai, ne īpaši gludi, tomēr ciešami pārvarēja 2008.–2010. gada finanšu krīzi. Divos Covid-19 pandēmijas gados tā arī apliecināja – lai gan nav nekāda ideālā brīnumzeme, kurā viss notiek labāk nekā citur pasaulē, tomēr sarežģītās situācijās spēj pielāgoties apstākļiem. Kopumā triju gadu desmitu laikā mūsu valsts ir kļuvusi eiropeiska šī jēdziena labākajā nozīmē.
Tomēr Latvijā vērojamas divas nopietnas problēmas, kuras trijās desmitgadēs tā arī nav izdevies novērst. Viena no problēmām saistīta ar to, ka Ziemeļvalstu labklājība vēl ir tāls sapnis un ievērojama daļa iedzīvotāju balansē uz nabadzības robežas. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti vairāk nekā 20% mūsu valsts iedzīvotāju. Lai gan var diskutēt par jēdziena "nabadzība" izpratni, skaidrs, ka aptuveni viena piektā daļa sabiedrības – tas ir liels īpatsvars, un te nav runa tikai par tiem cilvēkiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ visu mūžu nespēj strādāt un ir spiesti iztikt no pabalstiem.
Otra problēma izgaismojās šogad, pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, jo atklājās, ka mūsu valstī vērojamas nepilnības krievu kopienas integrācijā un ka mūsu līdzcilvēku vidū ir tādi, kuri, tā sakot, dzīvo pēc Maskavas laika un kuru lojalitāte 4. maijā atjaunotajai neatkarīgajai Latvijai raisa šaubas.