Vienlaikus premjers aicināja sabiedrību tieši tāpat solidarizēties arī šobrīd, kad piedzīvojam neskaitāmas krīzes un grūtības. "Kā pirms 31 gada, kad mēs stāvējām plecu pie pleca, es arī aicinu šodien turpināt tādā pašā garā – stāvēt stingri, stāvēt droši –, jo vienu mēs zinām: tad, kad mēs stāvam visi kopā, mēs varam pārvarēt jebkuru izaicinājumu," viņš skubināja.
Patiesībā šī premjera uzruna savā ziņā ir patīkams pārsteigums pēc daudzajām diezgan neveiksmīgajām viņa publiskajām uzrunām. Taču būtiskākā nianse, kas šīs uzrunas sakarā jāpiemin, – šķiet, premjers un viņa padomnieki, patiesībā – visa valdošā koalīcija, pēdējo divu gadu laikā ar savu rīcību paši ir radījuši situāciju, ka sabiedrība vairs netic premjera un valdības solījumiem par problēmu risināšanu un vēl jo mazāk tic iespējai, ka šīs valdības vadībā ir kaut mazākā cerība Latvijas sabiedrībai un ekonomikai kaut mazliet atgūties no smagajiem triecieniem veselības, ekonomikas un citās sadzīves jomās
Lai cik ļoti pārdomāts šoreiz bija vēstījums, tomēr kopumā tā saturs ir krasā pretrunā ar Kariņa un viņa vadītās valdības reālo rīcību. Un vislielākā pretruna izpaužas premjera aicinājumā uz solidaritāti un stāvēšanu "plecu pie pleca", apzinoties, cik patiesībā atrauta ir valdošā koalīcija no sabiedrības gan lēmumos, gan rīcībā.
Arī pirmie šā gada valdības lēmumi un darbi jau atkal rāda, ka sevi par "eliti" uzskatošā sabiedrības daļa nespēj (bet varbūt nemaz necenšas) izprast, kādas kārtējās grūtības izjūt lielākā daļa cilvēku un uzņēmumu gan pandēmijas ierobežojumu turpināšanās dēļ, gan arī saistībā ar energoresursu ārkārtīgi straujo un nu jau daudziem nepanesami lielo cenu pieaugumu. Turklāt šīs cenas jau radījušas domino efektu, "paraujot uz augšu" arī citu preču un pakalpojumu cenas. Taču valdība kārtējo reizi rīkojas nevis apsteidzoši, bet novēloti reaģējoši, jo virknes kompensējošo mehānismu un instrumentu izmantošana (kaut arī formāli par tiem esot panākta konceptuāla vienošanās) joprojām ir tikai lemšanas posmā.
Tieši barikāžu kontekstā premjeram vajadzētu saprast, ka Latvijas sabiedrība ir gatava "plecu pie pleca" izturēt arī šodienas grūtības. Protams, ar nosacījumu, ja ir skaidri redzams mērķis un ceļš, pa kuru uz to doties. Pašreizējai valdībai nav ne mērķa, ne ceļa kartes. Ir tikai haotiska raustīšanās. Tāpēc arī premjera aicinājums uz solidaritāti izklausās kā tukšas pļāpas.