Nesavienojamas nostādnes un Ķīnas faktors

Tieši šāds sarunu pirmā raunda iznākums, jāpiebilst, jau sākotnēji tika uzskatīts par pašu ticamāko. Lai arī ļoti augsta ranga (valsts sekretāra un ārlietu ministra pirmo vietnieku), taču ne pašu augstāko amatpersonu vadīto delegāciju uzdevums bija iepazīstināt oponentus ar savām nostājām un uzklausīt viņu argumentus, noskaidrot, vai sarunas ir iespējamas, kā arī pārrunāt tēmas, kuras nav pieņemts uzticēt papīram un apspriest preses konferencēs. Kā liecina abu pušu diplomātu publiskie izteikumi, vismaz kaut kādi kopsaucēji ir atrasti, un attiecīgi sarunu nākotne nav gluži bezcerīga, lai gan arī īpašu optimismu nedz Vašingtona, nedz Maskava nelolo.

Galvenais domstarpību avots šajā gadījumā ir radikāli atšķirīgās pamatnostādnes, no kurām nedz viena, nedz otra puse nav gatava atteikties. Maskavas pamata uzstādījums skan, ka izejas punkts ir ģeopolitiska vienošanās par stratēģisko drošību un vienlaikus par ietekmes zonām Eiropā (daļa no šīs vienošanās ir arī ASV atteikšanās no tālākas NATO paplašināšanās, kā arī atteikšanās no alianses Austrumeiropas valstu "militāras apgūšanas"). Atbilstīgi Krievijas nostājai nopietnas militāri tehniskas vienošanās par stratēģisko bruņojumu, armijas daļu izvietojumu, militārajām mācībām u. c. ir iespējamas tikai pēc ģeopolitiskās vienošanās noslēgšanas un izrietēs no tās.

Vašingtona tikmēr ir gatava runāt ar Krieviju par militāri tehniskiem jautājumiem, taču ne mazāk kategoriski atsakās slēgt ģeopolitisku vienošanos, jo tādas parakstīšana nozīmēs atklātu atteikšanos no principiem, kas rietumvalstīs tiek uzskatīti par aksiomu, un pirmkārt jau no tēzes, ka ikvienai valstij ir tiesības un iespējas pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei. Savukārt pašu vienošanos nāktos slēgt, neņemot vērā Eiropas intereses un uz Austrumeiropas valstu drošības rēķina, kā arī atsakoties no iepriekš sniegtajām garantijām, un var tikai minēt, kādā bezdibenī šādā gadījumā iegāzīsies Vašingtonas starptautiskais prestižs.

Kopumā pozīcijas ir tik nesavienojamas, ka runāt it kā nav par ko, taču tikai it kā. Globālā mērogā aiz šīm sarunām kā neredzama ēna stāv Ķīnas faktors un Vašingtonas nepieciešamība mobilizēt spēkus konfrontācijai ar Pekinu, jo cīņai divās frontēs vienlaikus ar Ķīnu un Krieviju tai katastrofāli trūkst resursu. To lieliski apzinās arī Maskava, kura bez kādas kautrēšanās ir izstādījusi ultimatīvu prasību sarakstu, un apzinās arī ASV, kuras, kā uzskatāmi liecina tikšanās Ženēvā, vismaz daļēji ir gatavas runāt ar Maskavu. Kas rada bažas, ka abas lielvaras var arī atrast tieši sev izdevīgus kompromisus, paslēpjot tos aiz diplomātiskiem terminiem un formulējumiem.