Vispirms – nav, protams, atbalstāma patvaļa šajā jomā, tiešām negribētos, lai arī citi satiksmes dalībnieki savas vēlmes izpaustu līdzīgā veidā. Taču notikušais vērtējams arī no citas puses.
Ir labi, ka velojoslas tur kaut dažas stundas ir bijušas. Vieglāk būs pierādīt, ka tās tur iespējamas un vēlamas, atslogojot no riteņbraucējiem ietves un padarot drošāku to riteņbraucēju pārvietošanos, kuri jau tagad brauc pa Brīvības ielas brauktuves malu.
Marķēts bez saskaņojuma, tātad nedrošs? Kāds varēja ciest? Tiem, kas to saka, gribas teikt: pietaupiet šādas "gudrības" bērnu vakara pasaciņām. Ceļazīmes ir jāievēro neatkarīgi no tā, vai kāds tās legāli izvietojis vai ne. Pārvietošanās ar divriteni pa šādu – kaut ļoti īsu – velojoslas posmu bija daudz drošāka nekā vienkārši gar brauktuves malu, tas atbilstoši satiksmes noteikumiem pat vēlams, ne tikai atļauts.
Cēloņi jāvērtē, ne sekas. Ja kāds arī ir atbildīgs par notikušo, tie ir politiķi ar saviem nepildītajiem solījumiem. Krāsojums uz asfalta ir tikai atgādinājums par to, ka vēl pirms trim gadiem bija solīts sākt velojoslu marķēšanu Rīgas centra ielās, arī Brīvības ielā. Izdarīts nav praktiski nekas. Kā bija velojoslas tikai trijās paralēlās ielās, tā arī palika. Tā vietā, lai radītu drošu veloinfrastruktūru centrā, kur ir vislielākais riteņbraucēju skaits, no pašvaldības vadības dzirdam vien plānus par velosipēdistu un gājēju kopīgi lietotu ietvju izveidi kaut kur perifērijā, kur tas nevienam netraucē un vismaz ikdienā ar divriteni uz darbu braucošajiem arī nav nepieciešams.
Tagad pret nepildīto solījumu atgādinātājiem rosināšot kriminālizmeklēšanu. Droši vien aprēķinās arī nodarīto kaitējumu. Bet varbūt atkal jāskatās no citas puses – cik liels ir zaudējums no aizkavētās velosatiksmes attīstības automašīnu radīta vides piesārņojuma veidā, tā iespaidā uz cilvēku veselību? Ja Rīgā būtu attīstīta veloinfrastruktūra, daudzi pārsēstos uz velosipēdiem un pilsētā ar fosilo degvielu darbināma transporta vienību ikdienā būtu mazāk. To pierāda Skandināvijas valstu vairāku desmitu gadu pieredze, un ne velti velosatiksmes veicināšanas pasākumi, izbūvējot uz brauktuvju rēķina nodalītās velojoslas, ļoti intensīvi tiek īstenoti pat tādās lielpilsētās kā Londona, Parīze, Maskava, Ņujorka. Tā ir vispārēja tendence, nevis kāda vietējo "dīvainīšu" iegriba, kā to riteņbraucēju nīdēji tiecas akcentēt.
Tavs vārds
Ģirts
Kāda starpība