Nolemti pārmaiņām?

Nekā neparasta šajā faktā gan nav. Kritiskos brīžos, protams, ja vien varas iestādes nav tieši vainojamas krīzes izraisīšanā, sāk darboties sava veida saliedētības efekts, kad iedzīvotāji saliedējas ap esošo varu. Klasisks šādas situācijas piemērs ir 2001. gada 11. septembra terora akti ASV, uzreiz pēc kuriem atbalsts toreizējam ASV prezidentam Džordžam Bušam jaunākajam pieauga no 51% līdz 90%.

Pirmām kārtām jau tas notiek tāpēc, ka opozicionāru (bet gandrīz visas minētās partijas atrodas opozīcijā) ierosinājumi attiecas uz stāvokli, kāds tas bija pirms krīzes sākuma, un jaunajos apstākļos zaudē aktualitāti. Papildus tam šādā laikā aktīva cīņa pret pie varas stūres esošajiem tiek uzskatīta par nepieņemamu, ja vien pēdējo darbības ir vairāk vai mazāk efektīvas. Tāpat cīņas pret pandēmiju ietvaros Eiropā tiek īstenoti daudzi no tiem pasākumiem, kurus pirms tam prasīja opozicionāri – ir slēgtas robežas, apturēta imigrācija utt.

Vienīgie Eiropas mēroga nesistēmiskie politiskie spēki, kuri šajā gadījumā izrādījušies ieguvēji, ir Polijas un Ungārijas varas partijas. Saliedētības efekts ir nodrošinājis tām papildu atbalstu, tāpat šo partiju līderi var bez īpašas kautrēšanās apgalvot, ka realitāte ir pierādījusi viņu nostājas pareizību. Iespējams, ka pie ieguvējiem varēs pieskaitīt arī Itālijas Ziemeļu līgu, taču, vai tā tiešām notiks, pagaidām nav skaidrs.

Jau cits jautājums ir – vai Eiropas sistēmiskajām partijām izdosies saglabāt sev labvēlīgos sabiedrības noskaņojumus arī pēc tam, kad pandēmija būs apturēta? Vai ja vēl konkrētāk – cik lielā mērā šīs partijas ir gatavas daudzas no apstākļu uzspiestajām izmaiņām padarīt par neatņemamu politikas sastāvdaļu?

Piemērs šajā ziņā varētu būt attieksme pret imigrāciju, jo imigrantu plūsmas ir labējā spektra opozicionāru galvenais mērķis. Ja attieksme atgriezīsies iepriekšējās sliedēs, ir maz šaubu, ka atjaunosies arī cīnītāju pret imigrāciju popularitāte. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropas ekonomiku, līdzīgi kā visu pasauli, pat optimistiska scenārija gadījumā gaida krass kritums un ilga atjaunošanās.

Reālais šādu jautājumu loks, protams, ir daudzkārt plašāks par visu acu priekšā esošajiem imigrantiem, kamdēļ sistēmiskajām Eiropas partijām būtībā nākas domāt jau par fundamentālām izmaiņām savās ideoloģijās. Daudzos gadījumos tas var izrādīties ļoti sāpīgs vai pat neīstenojams solis.