Pagaidām uzvara tikai atsevišķā kaujā

Vēlēšanu otrajā kārtā Sandu konkurēja ar esošo prezidentu, bijušo sociālistu partijas līderi Igoru Dodonu, kurš pēc stāšanās amatā 2016. gadā formāli kļuva par bezpartejisku politiķi. Dodons savukārt tiek uzskatīts par prokrievisku, jo atbalsta labas attiecības ar Krieviju un Moldovas integrāciju Krievijas vadītajās ekonomiskajās struktūrās.

Visai pārliecinošu uzvaru Sandu (57,6% pret 42,4%), jāpiebilst, nodrošināja viņas priekšvēlēšanu štāba izvērstā aģitācija Eiropas valstīs dzīvojošo Moldovas darba emigrantu vidū. Potenciāli šīs balsis varēja līdzsvarot separātiskajā Piedņestrā dzīvojošie Moldovas pilsoņi, kā arī darba emigranti Krievijā, tomēr Dodons necentās īpaši uzrunāt šos vēlētājus, un viņu dalība vēlēšanās izrādījās ļoti zema.

Neliels, tomēr vairākums vēlētāju (51% pret 49%) atbalstīja Sandu arī tieši Moldovā, lai gan eksperti atzīst, ka par šo pārsvaru viņa var pateikties vēlēšanu pirmajā kārtā trešajā vietā palikušajam, par populistu uzskatītajam politiķim Renato Usatijam. Lai arī Usatija programma ir daudz prokrieviskāka nekā Dodona nostādnes (viņš uzsver arī savu draudzību ar odiozo Krievijas politiķi Vladimiru Žirinovski), starp viņu un Dodonu valdošo antipātiju dēļ Usatijs aicināja savus sekotājus atbalstīt Sandu.

Taču, lai arī Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzskatīta par Moldovas proeiropeisko spēku panākumu, ar to nav pietiekami, lai būtiski mainītos valsts kurss. Moldova ir galvenokārt parlamentāra, nevis prezidentāla republika, un bez parlamenta atbalsta izmaiņas nav iespējamas. Lielākā partija parlamentā un valdošās koalīcijas kodols ir sociālisti, kuri nav noskaņoti izdabāt jaunajai prezidentei.

Par izeju no situācijas tiek uzskatītas parlamenta ārkārtas vēlēšanas, tomēr tās ir iespējamas tikai noteiktos apstākļos, kurus valdošā koalīcija negrasās pieļaut. Turklāt parlamenta vēlēšanas nav tas pats, kas prezidenta vēlēšanas, un iespēja, ka proeiropeiskie spēki varētu iegūt pietiekamu vairākumu jaunas valdības izveidei, šobrīd šķiet maz ticama. Attiecīgi arī Sandu ievēlēšana ir tikai uzvara kaujā, bet ne karā.

Moldovas politiskās peripetijas ir interesantas arī no vēl kāda viedokļa. Nule aizvadītās bija tikai ceturtās tiešās valsts prezidenta vēlēšanas, līdz tam prezidents tika vēlēts parlamentā. Kā tiek atzīts, mainot vēlēšanu likumu, Moldovas politiķi nepievērsa pietiekamu uzmanību nepieciešamībai mainīt arī augstāko amatpersonu pilnvaras, un tas ir viens no iemesliem (lai arī ne vienīgais, protams), kamdēļ valsti moka nebeidzami politiskie skandāli un strīdi par tā vai cita varas atzara pilnvarām. Un tā ir viela pārdomām arī Latvijas politiķiem, kuri simpatizē idejai par tautas vēlētu prezidentu.