Ja jautājums par to, kā krievu tauta līdz šim visam nonākusi un kā tai no šīs bedres izkļūt, nodarbina pašu krievu intelektuāļu prātus, tad mums nebūtu jākļūst svētākiem par pāvestu. Galu galā diktatora Vladimira Putina noziedzīgajā karā pret Ukrainu ir milzīga lielkrievu šovinisma komponente, visa Putina 21. februāra runa, ar kuru viņš, kā tuvākajās dienās noskaidrojās, deva ideoloģisku pamatojumu iebrukumam Ukrainā, bija piesūcināta ar nicinājumu pret Ukrainu un ukraiņiem. Nav šaubu, ka Kremļa un to vietējo krievu acīs, kurus ir apdullinājusi kaimiņvalsts propaganda, latviešu tautai un valstij iedalīts tāds pats pārpratuma raksturs kā ukraiņiem.
Jau tagad ir vērtīgi vērot, kā dienu no dienas evolucionē krievu intelektuāļu nostāja pret Ukrainā ievārīto elli, un tas paver izredzes izmaiņām arī lielkrievu šovinisma apdullinātajā flangā. Ironiski, ka, piemēram, pat tāds Putina nikns kritiķis kā Londonā dzīvojošais krievu publicists Oļegs Kašins 21. februārī, tiešraidē analizējot Putina runu, to nosauca par "foršu" ("kļovaja") un pacēla glāzi viskija, apsveicot "Ukrainas pseidovalsts sastāvā pārpratuma rezultātā nonākušo seno krievu pilsētu Harkivas un Odesas" atgriešanos matuškas Krievijas klēpī. Savukārt tikai dažas dienas vēlāk viņš pārnestā nozīmē mocījās ar paģirām un retoriski vaicāja, kāpēc tiek bombardētas tieši Ukrainas krieviskās pilsētas, nevis, piemēram, Ļviva.
Kamēr bailēs no "rusofobijas" birkas piekarināšanas sastingušie latvieši ar krievu emocionālo diskomfortu daždien biedē pat centīgāk nekā jūt līdzi ukraiņu fiziskajām ciešanām, piemēram, pazīstamais krievu politikas analītiķis Staņislavs Belkovskis attīsta domu par grēku nožēlu jeb šķīstīšanos kā neizbēgamu procesu, kuram jāiziet cauri krievu tautai, lai tā varētu cerēt uz atdzimšanu, – līdzīgi kā Vācijai pēc militārās un morālās sagrāves Otrajā pasaules karā.
Lai gan Belkovskis ir ebrejs pēc mātes izcelsmes līnijas un baltkrievs pēc tēva, viņš pats sevi uzskata par krievu intelektuāli un no kolektīvas psihoanalīzes sevi neatbrīvo, par spīti daudzus gadus principiālai būšanai opozīcijā Kremļa ideoloģijai. Ukrainas karu neatbalstošie krievi nevar tikt vainoti par notiekošo. Lai vainotu vai izjustu vainu, ir jābūt vainīgam, bet to nu nevar attiecināt pat ne uz tik plašu jēdzienu kā krievu politiskā nācija. Toties, lai izjustu atbildību, pietiek ar intelektu un sirdsapziņu. Un nevajag šo cilvēkam dabiski piemītošo tieksmi kušināt politkorektuma izbīlī. Kolektīvā atbildība ir par attīrīšanos, pārdzimšanu, intelektuālu procesu, nevis par soda saņemšanu vai sodīšanu.
Par lielkrievu šovinisma bīstamību
Latvijas drošība un pat pastāvēšana ne vairs tikai ilgtermiņā ir atkarīga no tā, vai blakus esošā Krievija pēc neizbēgamās sakāves Ukrainā atteiksies no bīstamā lielkrievu šovinisma pret kaimiņu tautām. Tas attiecas arī uz vietējo, ar krievu kultūrtelpu sevi asociējošo sabiedrības daļu, tādēļ mums šīs Krievijas intelektuālajā elitē jau aizsākušās debates nebūtu jākušina kaut kāda realitāti ignorējoša politkorektuma vārdā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.