Priekšlikums bija pilnīgi loģisks – samazināt akcīzes nodokli degvielai, kas tādējādi mazinātu tās gala cenu pircējiem. Turklāt būtiski – tika rosināts mazināt tieši akcīzes nodokli, nevis PVN, kam attiecīgi ir būtiska nozīme uzņēmumiem (PVN maksātājiem). Taču arī iedzīvotāji izjustu cenu savaldīšanu, ņemot vērā, ka PVN aprēķina degvielas cenai jau ar akcīzes nodokli. Turklāt eksperti uzsver – akcīzes nodokļa mazināšanas gadījumā varētu labāk izkontrolēt gala cenas nekā tad, ja mazinātu PVN, un tieši akcīzes nodokļa mazināšana bremzētu pārējo preču un pakalpojumu cenu lēcienu. Turklāt, ja degvielas cenas turpinātu augt, diezgan ticami, ka PVN ieņēmumu pieaugums budžetā kompensētu akcīzes mazināšanu.
Komiska bija deputāta Krišjāņa Feldmana (JKP) moralizēšana par "opozīcijas populismu", virzot šo priekšlikumu, un piebilde, ka viņš pats esot pircis degvielu "pa dārgo". Tieši Feldmana izteikumi ir populisms, ņemot vērā, ka deputāti un valdības locekļi algas saņem no nodokļu maksātāju naudas. Turklāt liela daļa Saeimas deputātu papildus algai saņem transporta izdevumu kompensācijas (Feldmans gan vismaz pēdējā gada laikā nav redzams starp viņiem), savukārt valdības locekļiem papildus pamatalgai maksā prāvas summas reprezentācijas izdevumiem, par ko vispār nav jāatskaitās.
Grūti spriest, ko Feldmans domāja, minot, ka valdība jau strādājot pie kompensācijas mehānismiem, jo no premjera Krišjāņa Kariņa (JV) pagaidām dzirdēta tikai moralizēšana par nepieciešamību paciest grūtības un aicinājums sabiedrībai mainīt paradumus – braukt mašīnā kopā ar kaimiņu vai pārsēsties sabiedriskajā transportā. Šķiet, premjeram nav nojausmas, kāda situācija ar sabiedrisko transportu ir lauku reģionos, kur cilvēki uz darbu brauc ap 60 un vairāk kilometriem vienā virzienā, lai kaut cik nopelnītu, un vienīgais pārvietošanās veids ir ar mašīnu.
Ir bēdīga nojausma, ka labi paēdušo politiķu nespēja savlaicīgi domāt sistēmiski un valstiski atkal rezultēsies ar būtisku ekonomikas un iedzīvotāju dzīves līmeņa kritumu. Tikai tāpēc, ka parlamentā un valdībā ir gaužām maz tautsaimnieciski un valstiski domājošu politiķu.
Bet viskaitinošākā ir politiķu moralizēšana, ka tautai jāsaprot – Ukrainā notiek briesmīgs karš ar cilvēku upuriem, bet mums jāpiecieš dārdzības pieaugums. Tauta to apzinās bez politiķu pamācībām.