Te nav runa tikai par pašreizējo vai iepriekšējo valdību, runa ir par laika nogriezni teju 30 gadu garumā, kad problēma visu laiku eksistēja, netika kvalitatīvi risināta, bet ikreiz pēc neliela kārtējā ielāpiņa uzlikšanas tika sekmīgi iebāzta problēmu plaukta dziļākajā stūrī. Rezultātā šobrīd esam lielas katastrofas priekšā, un te runa vairs nav par naudu, bet par nopietnām sistēmiski ielaistām problēmām nozarē kopumā. Turklāt šī tendence nav raksturīga tikai izglītībā, līdzīgas problēmas un to iemesli vērojami veselības un sociālajā aprūpē, policijā, glābšanas dienestā un daudzās citās jomās, arī biznesā. Pirmšķietami tam visam pamatā ir viens faktors – valstī aizvien nav vienotas, skaidri definētas ceļa kartes, kas gan katram individuāli ļautu sajust savu vietu un nozīmi valsts attīstībā, gan vienlaikus palīdzētu sekmīgi virzīt valsti kopumā pretī labklājībai. Tā vietā ir simtiem nereti savstarpēji konfliktējošu plānu un projektu, desmitiem dažādu valsts pārvaldes institūciju, kas nereti dublē viena otras funkcijas un bezjēdzīgi "dedzina"" nodokļu maksātāju naudu.
Bez daudzajām krīzēm esam piedzīvojuši arī kapitālos remontus, tagad politiķi un ierēdniecība mūs gatavo kaut kādām – īsti līdz galam neizprotamām – transformācijām, regulāri piesauc nepieciešamību kļūt efektīvākiem un produktīvākiem. Noteikti tādiem arī vajadzētu kļūt, tomēr savdabīgi, ka par tādiem aizvien necenšas kļūt ierēdniecība un politiķi.
Tā vietā pedagogiem, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem un daudziem citiem svarīgiem mūsu Latvijas cilvēkiem, kuri saņem paveiktajam darbam necienīgi zemu atalgojumu, šie ērtos kabinetos sēdošie politiķi ierēdņi brīžos, kad visi pārējie pseidoargumenti par finansējuma trūkuma iemesliem beigušies, sāk atgādināt par profesijas misiju. Redz, ārsts – tā esot misija, skolotājs – misija, ugunsdzēsējs glābējs – misija.
Noteikti liela daļa cilvēku šīs profesijas arī izvēlas, to izjūtot kā savu misiju – lai palīdzētu cilvēkiem. Tomēr arī misijai ir robežas, un ar labi paveiktas misijas apziņu rēķinus nesamaksāsi un bērniem ēst nenopirksi.
Var jau būt, ka politiķi uzskata, ka savā arodā arī paši pilda kaut kādu misiju, taču tādā gadījumā nekļūst skaidrs, kāpēc politiķa misijas vērtība visus šos gadus ir daudzkārt lielāka nekā ārstam vai skolotājam. Kāds tomēr ir pamatīgi pārpratis misijas jēgu un būtību