Partijas – valsts aparāta vai vēlētāju interesēs?

Vispirms jau mulsina fakts, ka lēmumus par partiju finansēšanu no valsts budžeta pieņem... pašu šo partiju pārstāvji, protams, domājot par to, kādu labumu paši līdz ar to gūs. Cilvēki, kas uzdodas par šīs jomas ekspertiem, interešu konfliktu te nez kāpēc nesaskata. Pat ja šodien pieņemtie lēmumi skars partiju budžetus pēc nākamajām vēlēšanām, skaidrs, ka nekas radikāli uz politiskās skatuves nemainīsies.

Otrkārt, ir acīmredzams, ka budžeta nauda nemotivē partiju pārstāvjus strādāt vēlētāju labā. Vien savā. Jā, var teikt, ka arī lielie atsevišķu personu ziedojumi ved uz to pašu, bet tieši par to jau runa –, ja viena vai dažu privāto finansējuma avotu vietā liekam vienu citu (budžeta), nekas nemainās, tikai nokļūstam, kā saka, no viena grāvja otrā. Vienīgais risinājums tam, lai mazinātu atkarību no naudas devēja, būtu, ja iedrošinātu vēlētājus lielā skaitā atbalstīt sev idejiski tuvos politiskos spēkus, bet tas nenotiek. Ja partijas vēl vairāk finansētu no valsts budžeta, to pārstāvjiem no vēlētājiem būtu nepieciešams tikai balsojums vienreiz četros gados un lielāki nodokļu maksājumi. Nekas vairāk. Tieši uz to mēs ejam, ar visādiem liegumiem, ierobežojumiem, ziedotāju izprašņāšanu nemitīgi degradējot partiju finansēšanu no to atbalstītāju puses, kas, kā jau teicu, būtu vispareizākā pieeja, jo ir tikai loģiski, ja partijas arī finansiāli atbalsta tieši tie, kas par tām balso.

Var, protams, gribēt, lai partijas būtu profesionālākas, taču atkal – vai to padarīšana par tādu kā valsts struktūru pie tā noved? Manā skatījumā tas rezultējas vienīgi ar to, ka valsti aizvien vairāk vada kolektīvi lemjošais birokrātiskais aparāts, bet politiķi ir tikai tā sagatavoto projektu akceptētāji. Partijas kā valsts institūciju piedeva. Ieliktas stingri kontrolētos rāmjos un nobarotas, lai stāvētu rāmi. Tas uzskatāmi redzams, ja salīdzinām kaut vai to, cik daudz spilgtu personību, izteiktu līderu bija mūsu parlamentāriešu vidū pirms 20 gadiem un cik tagad. Vai pašreiz Saeimā ievēlētie ir daudz profesionālāki politiķi par tiem, kas bija toreiz? Vai partijas kā organizācijas ir profesionālākas, labāk strukturētas, tās piedāvā vairāk un kvalitatīvākus likumprojektus? Nē, ne par gramu. Jo vairs nav tās "vilkmes no apakšas", kas kādreiz bija, nu partijas vairāk fokusējas nevis uz vēlētāju, bet ministriju un lielo interešu pārstāvju viedokļu saskaņošanu. Tas ir ceļš, ko gribam iet vēl tālāk?

Un vēl. Vai partiju finansēšana no valsts budžeta pilnībā novērš to atkarību no kādu turīgu atbalstītāju ietekmes? Protams, ka ne, un tam pierādījumu netrūkst arī pat vissvētulīgākajās partijās.