Piezvana uz mobilo tālruni, stādās priekšā, ka pārstāv konkrētu medicīnas iestādi, un sāk stāstīt par profilaktiskajām pārbaudēm, kas man, sasniegušam konkrētu vecumu, varētu būt noderīgas, jo īpaši tāpēc, ka valsts apmaksātas. Kad pajautāju, kāpēc zvana tieši man, tūdaļ pat atslēdzas no sarunas. Skaidrs, ka ne jau, kā saka, uz dullo, piezvanīja. Skaidrs, ka ne jau legāli izmantoja kādus datus, saskaņā ar kuriem biju novērtēts kā konkrēta pakalpojuma mērķauditorija.
Otrs gadījums. Daudz runā, ka bankas pielikušas roku ātro kredītu izsniedzēju apspiešanā, lai ieņemtu viņu tirgus nišu. Nolēmu pārbaudīt, cik tās atsaucīgas patēriņa kreditēšanā. Viena no tuviniekiem vārdā internetbankā uzrakstījām pieteikumu pēc aktīviem lielākajai bankai Latvijā, attiecīgajās ailēs diezgan apzināti ierakstot visai viduvēju ienākumu ciparus. Saņēmām pieklājīgu atbildi, ka banka ir izvērtējusi iesniedzēja finansiālo situāciju un atzinusi, ka iesniedzēja paša labā patēriņa kredītu labāk neizsniegt. Tiktāl viss kārtībā – visu cieņu bankai par atbildīgu pieeju.
Lielākie pārsteigumi sākās dažas nedēļas vēlāk – pastkastītē atradām konkrētai personai adresētu (!) drukātu vēstuli no kādas citas (ar ko mums nekad nav bijusi nekāda darīšana) finanšu iestādes ar tekstu: "Jūsu apstiprinātais kredītlimits ir" (tālāk seko konkrēta summa, kas tuva tai, ko iepriekš pieteicām bankai) un "Kredītlimits ir apstiprināts, pamatojoties uz Jūsu iepriekš sniegto informāciju".
Atliek vien secināt, ka vai nu banka vāji sargā savu klientu informāciju un tā no bankas ir izzagta, kas maz ticams, vai arī apzināti pāradresējusi klientu kādam "savējo" kantorim. Vai kāds prasīja atļauju? Nemanījām.
Var jau, protams, teikt, ka abos gadījumos bija jāvēršas ar iesniegumu sazin kādās iestādēs, bet arī par tā jēgu nez kāpēc nav pārliecības. Paceļos tāds papīrs pa n-tajām institūcijām, neviens vainu neatzīs, atrunāsies ar nejaušu sakritību, un tā arī viss paliks...
Bažas raisa arī tas, ka ne vienmēr ir iespējams izsekot, kam un kādas pielaides personas datiem dodam. Interneta vidē tas mēdz būt viena klikšķa jautājums. Tāpat kā neiedziļinoties piekrītam uzmācīgajiem brīdinājumiem par sīkdatņu izmantošanu, tā arī neiedziļinoties akceptējam dažādus "vispārējos noteikumus", ko izmet apstiprināšanai bankas un citas institūcijas, ar ko kārtojam kādus dokumentus. Un kā sekas tam – brīdī, kad sastopies ar situācijām, kā augstāk aprakstītas, vēlmi par to kādam sūdzēties nobremzē doma: "Bet ja nu kaut kur nospiedu attiecīgo "Piekrītu"? Pats muļķa lomā nonākšu, ko iebilstot." Arī tas, domājams, nelikumīgi iegūtu datu lietotājiem liek justies pilnīgi mierīgi.
TrollisJT
Tradicionnijs
ee