Lai gan ne tikai biznesa aprindās, bet arī politiskajā vidē vērojama pārliecība, ka, noorganizējot popularizēšanas kampaņu, sabiedrībai var likt jūsmot par jebko, tomēr ar pensiju otro līmeni tik vienkārši var nebūt.
Vispirms jau tāpēc, ka ne tikai mūsu valstī, bet arī citur Eiropā demogrāfiskie rādītāji rada bažas par situāciju pēc 20, 30 un 40 gadiem, kad var būt visai niecīgs sociālekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Darbaspējīgie iedzīvotāji ar saviem nodokļu maksājumiem nespēs nodrošināt labklājību tām sabiedrības grupām, kuras nav aktīvas darba tirgū, un nespēs arī uzturēt kopējo infrastruktūru (sākot no veselības aprūpes un izglītības līdz autoceļiem un pilsētvides pilnveidei).
Pat tie cilvēki, kuru atalgojums ir vidējā un augstā līmenī, izjūt bažas par labklājības mazināšanos pēc darba gaitu beigām. Kopējā noskaņa ir tāda, ka uz paaudžu solidaritātes principu paļauties nevar, jo no darba tirgus, sasniedzot pensionēšanās vecumu, aizies vairāk cilvēku, nekā būs to jauniešu, kuri tajā ienāks.
Protams, pensiju sistēma atšķiras pat Eiropas Savienības (ES) iekšienē un ir katras dalībvalsts pašas ziņā. Jāatceras, ka mūsu kaimiņvalsts Igaunija Covid-19 pandēmijas laikā dalību pensiju otrajā līmenī pasludināja par brīvprātīgu un pavēra iespēju izņemt uzkrāto naudu. Bankas Luminor aprēķini rāda, ka Igaunijā savus uzkrājumus izņēma gandrīz 30% pensiju otrā līmeņa dalībnieku. Latvijā šādas ievirzes nav bijis.
Jāņem vērā arī tas, ka ES dalībvalstīs ir atšķirīgs labklājības līmenis un par Latviju turīgāku valstu iedzīvotājiem ir plašākas iespējas darba gaitu laikā parūpēties par savu finansiālo drošību vecumdienās, nekā tas ir pie mums. Ieguldījumu pārvaldes uzņēmuma Vairo valdes priekšsēdētājs Iļja Arefjevs aģentūrai LETA ir paudis, ka pensiju otrais līmenis daudziem nākotnē būs vienīgais reālais uzkrājums, un Latvijas gadījumā tas tiešām tā var būt.
Turklāt ir vēl viens aspekts, kas attiecas konkrēti uz mūsu politiķiem, – ja iedzīvotājiem tiek stāstīts, ka vajag strādāt klasiskajā darba ņēmēja statusā (nevis alternatīvos nodokļu nomaksas režīmos), tad nav loģiski tajā pašā laikā mazināt sociālās garantijas tiem cilvēkiem, kuri šajā statusā strādā. Politiķu ķeršanās pie pensiju otrā līmeņa skaidri parāda, ka viņiem rūp tikai tie tēriņi, kas būs jāsedz tuvākajā laikā, nevis nākotnes pensionāru labklājība.