Kā problēmu cēlonis daudzkārt minēts vienota mērķa trūkums jebkam, kas notiek Latvijas politikā. Un tiešām – Nacionālās attīstības plāns jau sen aizmirsts, kā atskaites punkts teju visam, ko darām valsts līmenī (arī tam, ko varam vai nevaram atļauties), ir vien nākamā un retu reizi arī tuvāko pāris gadu budžets.
Nodokļu reforma gan it kā veidota ar domu, ka likmes kādus gadus nevajadzētu grozīt, taču arī par to nevaram būt droši. Jo vairāk tāpēc, ka vismaz šobrīd politiķi raugās vien tuvā nākotnē, – to skata apvārsnis beidzas nākamā gada rudenī paredzēto Saeimas vēlēšanu dienā. Tas automātiski arī nozīmē, ka neviens neatļaujas piedāvāt neko tādu, kas kaut īsu brīdi būtu vēlētājiem netīkams. Cits citu gan lamā par populistiem, taču arī paši uz to vien orientēti, kā izdabāt ikvienam savam potenciālajam vēlētājam.
Ja valstisku lēmumu pieņēmēji raudzītos kaut vai piecu, desmit gadu perspektīvā, definētu sasniedzamos mērķus, atļautos runāt arī par to, kas jāizdara, lai ko sasniegtu, un vienlaikus, ja piedāvājums cilvēkiem būtu saprotams, tā cena samērīga ar ieguvumu, tad gan jau arī pārmaiņām būtu publisks akcepts un politiķu karjeru tās neapdraudētu. Bet šāda pieeja, kā jau teicu, pie mums nav modē.
Sanāk, ka dažādas ar valsts attīstību saistītas problēmas tiek risinātas nevis plānveidīgi, paredzot ne tikai nākamo, bet arī aiznākamo soli un paturot prātā sasniedzamo mērķi, bet gan ugunsgrēka dzēšanas režīmā. Kuras sabiedrības grupas skaļāk (tātad politiķa reputācijai kaitējošāk) ko prasa, tām arī pirmajām mutes ar pīrādziņiem aizbāž. Kas klusē, nedabū neko. Mūsu politiķiem paveicies, ka esam rāma nācija, kam pacietības vadzis tur ilgi. Tam gan ir ēnas puse – trūkst stimula būt aktīvākiem, tālredzīgākiem...
auditors
politologs Tumšpautis
Trollis JT