Samita oficiālā sadaļa un rezultāti, tajā skaitā noslēguma rezolūcija, bija prognozējami. Tika paziņots par jaunām sankcijām pret Krieviju, par atbalstu Ukrainas virzītajai miera iniciatīvai un par gatavību atbalstīt Kijivu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Samita laikā arī kļuva zināms, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem tiks piegādāti tiem vitāli nepieciešamie iznīcinātāji F-16. Vienlaikus noslēguma rezolūcija saturēja pat vairāk pret Ķīnu nekā pret Krieviju vērstu punktu, apvienotu ar paziņojumu par G7 gatavību veidot stabilas attiecības ar Pekinu. Tāpat fināla dokumentā tika iekļauta virkne globālistisku vēstījumu, kuru esībai būtu jākalpo par apliecinājumu, ka situācija tiek kontrolēta un Rietumvalstis jūtas spēcīgas, virzot savu dienaskārtību.
Par to gan pastāv šaubas un ne tāpēc, ka paralēli samitam turpinājās spekulācijas par iespējamo ASV maksātnespēju (kurai reāli gan neviens īpaši netic) vai ka tikšanās dalībnieku reitingi viņu dzimtenēs ir, maigi izsakoties, pieticīgi, kas, kā atzina laikraksts The New York Times, var samazināt viņu iespējas un ietekmi. Arī fakts, ka samits notika Hirosimā, netieši atgādinot par iespēju, ka globālā konfrontācija teorētiski var novest arī pie kodolieroču pielietošanas, šajā gadījumā bija tikai papildu faktors.
Galvenā nozīme ir, piemēram, tam, ka BRICS valstu ekonomikas, rēķinot pēc pirktspējas, ir apsteigušas G7 ekonomikas vai ka to valstu skaits, kuras tādā vai citādā formā ir paudušas vēlēšanos pievienoties paplašinātajam BRICS jeb BRICS+, ir sasniedzis jau 30 un ka starp tām ir vai visas vadošās nerietumu jeb attīstības (globālo Dienvidu) ekonomikas, kuras vienlaikus ir arī reģionālu mērogu ģeopolitiskās lielvaras. Tas liek domāt, ka jūlijā Dienvidāfrikā gaidāmā BRICS valstu līderu tikšanās var kļūt vēsturiska.
Kopumā G7 samits uzskatāmi parādīja: galvenā vadošo Rietumvalstu problēma ir to nespēja pieņemt faktu, ka pasaulē rit dehegemonizācija un noslēgumam tuvojas alternatīvas "pasaules bez Rietumiem" izveidošanās. Šie procesi pat labākajā gadījumā tiek traktēti kā pārejošas problēmas, kas liedz saprast to mērogus un piedāvāt atbilstīgus risinājumus vai kompromisus.