Prezidenta pienākumu izpildītājs – teju lieki

Var, protams, to tulkot kā neuzticēšanos Saeimas vadībai, var spekulēt par attieksmes pret sievietēm tēmu, kā tas jau internetā izskanējis, tomēr šajā gadījumā negribētos ļauties tik šauram vai pat tendenciozam skatījumam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka amatpersonas ar laiku tiek pārvēlētas, bet šādas tradīcijas saglabājas. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pats pirms kāda laika vienā no saviem komentāriem esmu paudis, ka Valsts prezidenta pienākumu deleģēšana laikā, kad viņš pilda savus pienākumus, atrodoties ārpus valsts, ir arhaisms. Jo sanāk, ka tajā brīdī ir it kā divi Latvijas valsts prezidenti: viens, kurš ievēlēts un reprezentē mūsu valsti ārpus Latvijas, un otrs, kurš to ievēlēto aizstāj tepat uz vietas. Šodienas situācijā tas šķiet absurds, jo tiešsaistē (arī videokonferences formātā) sazināties ar citām amatpersonām var, arī izmantojot modernos sakaru līdzekļus, parakstīt dokumentus var elektroniski utt. Līdz ar to pienākumu, kuru pildīšanai vajadzīga fiziska klātbūtne, apjoms ir kļuvis minimāls un attiecināms tikai uz ceremoniālām darbībām, teiksim, ārvalstu amatpersonu pieņemšanu, savukārt šīs vizītes parasti tiek laikus plānotas, tostarp tā, lai visi, kas jāsatiek, būtu satiekami.

Cita situācija, protams, ir tad, ja Valsts prezidents ir atvaļinājumā, taču arī tad var būt pienākumi, ko viņš pats turpina pildīt. Uz tādiem, piemēram, būtu attiecināma likumu izsludināšana, lai nerastos situācijas, ka to dara ieinteresētā puse – Saeimas priekšsēdētājs vai vietnieki, kas paši parlamentā balsojuši par vai pret attiecīgo dokumentu. Savukārt gadījumi, kad Valsts prezidents smagi vai ilgstoši sasirdzis (kā tas, atcerēsimies, bija ar Raimondu Vējoni), gan prasītos pēc skaidrāka regulējuma, jo šādās situācijās, šķiet, nav pietiekami reglamentēts, kurā brīdī Valsts prezidenta funkciju sāk pildīt aizstājējs, ja valsts visaugstākā amatpersona pati nespēj parakstīt attiecīgo deleģējumu. Tiesa, šie ir ārkārtas gadījumi, īsti ne par to šajā brīdī ir stāsts.