Tiesa, tas, ka visu triju it kā reālāko premjera kandidātu izredzes savākt stabilu koalīciju ar pietiekami lielu balsu skaitu ir vienlīdz šaubīgas, apstiprina nākamo četru gadu tendenci – konkurence par varu un ietekmes realizēšanu būs pietiekami liela, tāpēc gan valdības "partneri", gan opozīcija cits citam cītīgi skatīsies uz pirkstiem. Jo vairāk meža sanitāru, jo īsākas kājas stāstiem par programmām, ideoloģijām un principiem, jo drīzāka iespēja iznirt patiesajām interesēm.
Jaunās konservatīvās partijas (JKP) premjera kandidāta Jāņa Bordāna piedāvātais un ātri izgāztais piecu partiju koalīcijas modelis (JKP, A/PAR, NA, KPV, JV) radīja vieglu iespaidu, ka šis piedāvājums ir izteikts jau ar mērķi, lai tiktu noraidīts. Un, ja šādas aizdomas ir pamatotas, tad JKP līderu spicē ir kāds, kurš, iespējams, manipulē ar Bordāna pēcvēlēšanu ambīcijām. Kāds, kurš ir viltīgāks aprēķinātājs un slepus spēj runāt ar nākamajiem koalīcijas partneriem un vienoties par citādu amatu pārdali.
Attīstībai/Par! (A/Par) tai piedāvāto Finanšu ministriju iegūtu automātiski arī koalīcijas modelī, kurā valdības amatus izdotos sadalīt viņu premjera kandidāta Arta Pabrika vadībā. Finanšu ministrs un premjers būs tie, kuri spēlēs noteicošo lomu nākamā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora izvēlē un līdz ar to finanšu policijas kontrolē.
Bordāna koalīcijas modelis aiz valdības durvīm piedāvāja atstāt tikai Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) un Saskaņu kā visdemonizētākos no politiskajiem spēkiem. Lai tā būtu, bet demonizējama šajā jaunajā Saeimā ir ne vairāk, ne mazāk kā katra no pārstāvību ieguvušajām partijām – tas, kura mazāk, kura vairāk, jau ir tikai subjektīvas uztveres, informētības un vērtību skalas jautājums.
Vieniem ZZS ir demonizējami Kučinska, Reiznieces-Ozolas, Čakšas vai citu valdības locekļu politikas un pašvērtējuma dēļ, citiem – Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmes dēļ, pat par spīti tam, ka viņa klātbūtne zaļzemnieku priekšvēlēšanu kampaņā (šeit ne tuvu nav runa tikai par reklāmu) un līdz ar to arī pēdējā vismaz gada valdošajā identitātē bija jūtama maz, ja vispār bija jūtama.
Vieniem Saskaņa ir demonizējama kā Kremļa ietekmes aģents, citiem – Rīgas izsaimniekošanas dēļ. Iedoma, ka Nacionālās apvienības (NA) politekonomiskā romance ar maksātnespējas biznesu, A/Par daudzkārt izgaismotā un pierādītā atkarība no slīpiem finansētājiem, Jaunās Vienotības vecā stila varas partijas grēku plūdi būtu kaut kas, kas kvalificētos "mazākā ļaunuma" statusam, patiesībā ir spēcīgs apliecinājums visas šīs demonizācijas relatīvismam.
Kas neizbēgami noved pie secinājuma, ka "mazākais ļaunums" Latvijas politikā šobrīd izpaliek (ja objektīvi tas kādreiz ir eksistējis vai vispār ir iespējams), gluži tāpat kā "lielākais ļaunums". Publiski jau mēnešiem ilgi cirkulējošos iemeslus, kādēļ "mazākā ļaunuma" statusam īsti nekvalificējas JKP un KPV, neminu kaut vai tāpēc, ka šie veidojumi savu vēsturi tikai raksta un dara to visu acu priekšā un ļoti uzskatāmi.
sfsf
FKK
beiža