Jā, jāatver; nē, nav pārliecības ne par to saturu, ne par to, ka tas nesīs taisnīgumu. Tas, kas pēdējā laikā nācis klāt visiem tiem "par" un "pret", kas kopš neatkarības atgūšanas jau krustu šķērsu izdiskutēti, ir dažādo provokatoru intereses, kuri izbļausta lozungus un sēj paranoju. "Čekas maisu" neatvēršana un strīdi ap to jau sen sākusi dzīvot savu dzīvi, kļūstot par ne mazāk sāpīgu vēsturisku problēmu kā paši "čekas maisi".
To, ka ārēju spēku ietekmē atklātība pārvērtusies par demokrātijas ieroci, kas ievaino pašu demokrātiju, mēs redzam no Krievijas un tās ietekmes aģentu "atmaskojumiem" ASV un Eiropas valstīs. Atmaskotie politiķu un biznesa elites nesmukumi pagaidām pašattīrīšanās vietā, kā tam vajadzētu būt, nesuši tikai haosu un vēl lielāku neuzticēšanos. Tādēļ atsevišķu, Kremļa ietekmes sfērā barojošos personāžu spēlētā "pēdējo latviešu" loma, kliedzot par nepieciešamību atvērt "čekas maisus" un mērķtiecīgi lejot samazgas pār tiem, kas procesu tur rāmjos, rada piesardzību.
Nu, vai nav vismaz aizdomīgi, ka skaļākie kliedzēji par "čekistu garīgajiem mantiniekiem", kas kavējot nodevēju vārdu publiskošanu, ir tie paši, kuriem savās darbdienās nav problēmu apkalpot ne Putina sadarbības partnerus, ne krievu provokatorus, kurus Lindermans līdz Ādažu poligona sētai veda, ne spiegošanā apsūdzēto dzelzceļnieku – NATO kravas tehnikas skaitītāju utt.
Daudzi dažādie "čekas maisu" atvēršanas vai neatvēršanas aspekti, kas kopš neatkarības atgūšanas un vēl pēdējos gados apauguši ap šo tēmu, nu jau rada gluži paranoisku, neuzticēšanās fonu. Nu jau arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis, kurš iepriekš noteiktā daļā mediju un viedokļu līderu bija "taisns kā Brīvības iela", tiek kariķēts, sēžam uz "čekas maisiem". Pieļauju, ka vēl kādam nav pilnīgas uzticēšanās arī pašai VDK zinātniskās izpētes komisijai, kas regulāri ceļ trauksmi par "čekas maisu" slēpšanu vai pat to satura "tīrīšanu" (bažas, ka "maisi" jau varas maiņas laikā piedzīvojuši gan tīrīšanu, gan radošus papildinājumus vēl no pašas čekas puses, jau kaut kā piemirsušās). Arī tajā ir gan cienījamas autoritātes, gan cilvēki, kuri vislielāko karjeras nospiedumu aiz sevis atstājuši ar hronisku nespēju sastrādāties. Kas viens otru, protams, neizslēdz.
Teikšu uzreiz – man nav skaidras atbildes, vai atbalstu "čekas maisu" atvēršanu, un, jo vairāk iedziļinos visos šī problēmjautājuma aspektos, jo grūtāk ir atbildēt ar "jā" vai "nē".
Man un, es domāju, ne tikai man smagas pārdomas par "čekas maisu" tēmu uzplēsa Viestura Kairiša godalgotās kino drāmas Melānijas hronika noskatīšanās. Režisora saliktie akcenti ļoti spilgti izceļ it kā sen zināmo uzskatu, ka izsūtīta tika Latvijas elite, ar to saprotot ne tikai intelektuālo un sociālo, bet tieši garīgo eliti. Cilvēkus, kuri nesalūza Sibīrijā un kurus vēl grūtāk būtu salauzt, viņiem ļaujot palikt dzimtenē. Nodot un salauzt – tas ir darbs, ko darīja "čekas maisos" paslēptie un "čekas maisu" radītāji. "Čekas maisu" atvēršanas procesam nevajadzētu kļūt par kārtējo iespēju lauzt un šķelt latviešus.
zvirbulēns
FKK
zvirbulēns