Esat definējis, ka vadāt nacionāli konservatīvu reformu valdību. Reformas tiešām ir manāmas – nodokļi, izglītība, veselība, valsts pārvalde utt. Kā tas iet kopā ar konservatīvo pieeju, kam raksturīga ļoti uzmanīga attieksme pret pārmaiņām?
Konservatīvisms izpaužas tādā ziņā, ka valdība ļoti pārdomā katru nākamo soli, nav sagaidāma arī nekāda atkāpšanās no nacionālajām vērtībām. Šī valdība noteikti neiet liberālajā virzienā atšķirībā no dažām iepriekšējām, ko vadīja Vienotība.
Cik pārdomātas ir reformas, ko īstenojat? Piemēram, nodokļu jomā. Parādījušies trauksmes signāli, ka tas novedīšot pie milzīga budžeta deficīta.
Nevajag jau ņemt par pamatu pirmo priekšlikumu prezentāciju un to iztirzāt, it kā tā būtu galējā versija. Protams, es piesardzīgi skatos uz reformas fiskālo pusi, jo daudz to robu, kas jāaizlāpa, taču pats galvenais ir – mums ir loģiska, sistēmiska pieeja. Ir paņemti divi stāsti no sarunām ar uzņēmējiem. Viens ir nodokļa atcelšana reinvestētajai peļņai, kur es redzu, ka tas ir tā vērts, lai uz to ietu. Otrs – darbaspēka nodokļu mazināšana. Ja vēl izdotos padarīt šo sistēmu ļoti vienkāršu un saprotamu, tas būtu ļoti liels ieguvums arī no uzņēmējdarbības veicināšanas, investīciju piesaistes viedokļa. Man visu laiku ir gribējies nonākt līdz tam, ka var pateikt: hei, mums ir ērta un progresīva nodokļu sistēma, nāciet, veidojiet biznesu! Protams, jo dziļāk iet detaļās, jo atklājas arī kādas vājās vietas, kas vienlaikus jārisina.
Jums gan nav raksturīga citu, it īpaši savu kolēģu, asa kritizēšana. Vismaz to publiski nemanām.
Man galvenais ir panākt rezultātu. Tas būtu neiespējami, ja es nokaitinātu cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju, – tad sadarbība pārvērstos par karalauku. Ir, protams, bijuši arī gadījumi, kad izeju uz asumiem, bet tad arī zinu, kāpēc to daru. Jāņem vērā, ka ministri ir mans darba kolektīvs, koalīcija ir ļoti sarežģīts mehānisms. Es arī nenodalu ministrus savējos un konkurējošās partijas pārstāvošajos, man ir citas vērtēšanas skalas – ir spējīgākie un varbūt ne tik.
Savulaik intervijā Dienai bijāt visai ass savos izteikumos pret iepriekšējo veselības ministru Belēviču.
Viņš bija sava ceļa gājējs, individuālists, viņš nebija komandas spēlētājs. Sapratu, ka ar viņu galā netikšu, jo, lai ko teiktu, viņš vienalga darīja, ko grib. Reformu rīcības plānu mēs viņam priekšā uzrakstījām.
Tagad cita ministre un cita situācija?
Čakša ir tīrākais komandas spēlētājs, ļoti godīga un ar ļoti augstām ambīcijām. Viņa nākusi, lai sasniegtu rezultātu. Jāsaka, visi ministri, kas ir reformu ministri, rīkojas līdzīgi un visu kopējās likmes ir uzliktas tik augstas, ka skaidrs, ka neveiksmes gadījumā viņi tiks aizslaucīti no politikas. Tas jāapzinās gan Čakšai, gan Šadurskim, gan Reizniecei-Ozolai, un, jā, kopumā tas skar arī mani. Tāpēc, reformu likmes uzliekot, mums nav vairāk atpakaļceļa. No šī gada ir sasniegts tas kritiskais brīdis reformu procesā, kad nav vairs atpakaļceļa.
Nupat ZZS ietilpstošajai Zaļajai partijai bija liela sanākšana, kurā izskanēja asa kritika par Šadurska darbu un gatavība šo ministra amatu pārņemt no Vienotības. Līdzīgi dzirdēts no Vienotības, ka varētu jau asi kritizēt finanšu ministri par nodokļu reformu, taču politiski izdevīgāk būtu ļaut viņai izgāzties. Tātad tajā komandā, ko pieminējāt, jaušama arī iekšēja stumdīšanās.
Stumdīšanās starp koalīcijas partneriem ir bijusi visā Latvijas pastāvēšanas vēsturē, tas nav nekas unikāls arī Eiropā un pasaulē. Protams, politiskā greizsirdība nosaka, ka otru labāk redz krītam nekā sasniedzam panākumus. Bet šajā gadījumā labi, ka divas smagās jomas – veselība un izglītība – ir atšķirīgām partijām. Grūtāk, protams, ir ar nodokļu jautājumu, jo te grupējas tajos, kas grib, lai šī reforma izgāžas, un tajos, kas novēl tai veiksmi. Bet es arī neslēpju, ka esmu ieinteresēts spēcīgos atbalstītājos, un, ja atbalsts ir no Latvijas Bankas, Darba devēju konfederācijas, Tirdzniecības un rūpniecības kameras, arodbiedrību savienības, Pašvaldību savienības un Lielo pilsētu asociācijas, tad zinu, ka šo reformu veiksim.
Ja tik smagi nāk tās reformas, vai bija vērts sākt?
Jau tagad redzam ļoti daudzus ieguvumus. Ja nebūtu sākts analizēt nodokļu sistēmu, vai mēs varētu pateikt, ka mums ir tuvu pie 200 tūkstošiem nodokļus maz vai nemaz nemaksājošu darba ņēmēju? Tas ir fantastisks cipars pie mūsu nodarbināto skaita. Tāpat visi zinām, kas ir mikrouzņēmēji, taču analizējam arī citus izņēmuma režīmus, piemēram, līdz šim mazāka uzmanība bijusi pievērsta individuālajiem komersantiem...
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 10.aprīļa, numurā!
Dzirnavnieks
Otkats Baigais
auditors