Upleja-Jegermane no SEPLP trijotnes Latvijas mediju vidē noteikti uzskatāma par ilglaicīgāko un ar lielāko autoritāti apveltīto figūru. Tāpēc pats fakts vien, ka viņa savu atkāpšanos izvērsti argumentēja atklātā publikācijā, neatstāj daudz iespēju kādam izlikties, ka šis ir tikai viena tāda indivīda lēmums, kurš nav spējis sastrādāties (šai gadījumā – domāt un balsot vienādi, nevis saskaņā ar principiem) ar diviem citiem kolēģiem, nevis demaršs, lai pievērstu maksimālu uzmanību tam, ka LSM un to uzraudzības mehānismā kaut kas nav kārtībā.
Līdz šim jebkāda kritika par LSM satura kvalitāti un redakcionālajām izvēlēm tika automātiski norakstīta uz nekompetenci, ļaunprātību, politiski ideoloģiskiem motīviem, vēlmi iejaukties un kontrolēt. UplejasJegermanes gadījumā nekompetenci, politisku vai citādu revanšismu grūti pārmest ne tikai pēc būtības, bet arī aiz matiem pievelkot.
Lai gan es nebūšu pārsteigta, ja kāds par bijušo kolēģi censtos radīt iespaidu, ka viņas solis saistīts ar pārāk nacionālkonservatīviem uzskatiem un līdz ar to marginalizējams kā tāds, kas attiecas nevis uz objektīvām LSM satura kvalitātes problēmām, bet individuālām ideoloģiskajām simpātijām.
Te noteikti noderēs gan Uplejas-Jegermanes iepriekš publicētais, no pārējās SEPLP atšķirīgais viedoklis par krievu valodas satura veidošanu LSM, gan viņas nesenā uzstāšanās (lai cik saturiski neitrāla tā būtu bijusi) ceturtās varas problēmām veltītajā Konservatīvās domas konferencē Demos.
Ne tikai nebūšu pārsteigta, bet pat esmu pilnīgi pārliecināta, ka ir tādi viņas bijušie kolēģi gan no SEPLP, gan mediju vides, kuri, bažīdamies par to, lai viņas demaršs nepāraugtu plašākā diskusijā par LSM problēmām, jau ir neformāli runājuši ar politiķiem Saeimā un ne tikai, "skaidrojot", kādā kontekstā un cik dziļi Uplejas-Jegermanes solis jāanalizē. Par mediju politiku atbildīgās politiskās sviras (Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, Mediju politikas apakškomisija un Kultūras ministrija) šobrīd ir Progresīvo rokās, lai gan pēc likuma jaunais SEPLP loceklis jāvirza Valsts prezidentam. Prezidenta rokās tad nu ir izšķiršanās, vai, virzot jauno padomes locekli, viņš pieķemmēs SEPLP retās adatiņas vai radīs priekšnoteikumus, lai paceltu LSM satura kvalitātes latiņu. Teikt, ka vienā galā ir vārda brīvība un otrā – "Ungārija", nozīmētu piesegties ar viltus dilemmu.