Ja tas patiešām aiztaupīs Latvijai kaunu pasaules priekšā un vainas sajūtu ukraiņu priekšā, ka laikā, kamēr Krievijas karaspēks realizē genocīdu pret Ukrainas tautu, pie mums tiek vicināti agresorvalsts karogi vai šauts gaisā salūts par godu tās armijas uzvarai, kuras pēcteči slepkavo un izvaro, likuma mērķis būs sasniegts. Vai pati problēma tiks atrisināta vai tikai iedzīta latentā stāvoklī, ir acīmredzami retorisks jautājums, atbilde uz kuru ir skaidra. Bet šobrīd mēs patiesi pārdzīvojam dienas, kad šāda svēršana nav arguments, kaut vai kosmētiski šis negods bija jānovērš, dziļāka ārstēšana tāpat prasīs gadus.
Negribot piesaukt nelaimi, tomēr jājautā, vai ierobežojuma mērķis ir nevis šī negoda novēršana, bet sagatavošanās scenārijam, kad aizliegums tiek pārkāpts un politiķiem būs iespēja atrādīt, ka "mēs taču izdarījām visu, kas bija iespējams". Šaubas par Ukrainas upuru piemiņas dienas nepieciešamību piesaistīt tieši 9. maijam, lai tādā veidā šo datumu vismaz šogad pasargātu no agresorvalstij tīkamām akcijām, tomēr izraisa fakts, ka paralēli Saeimā raiti virzās uz priekšu grozījumi likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem", kas jau uzliek saturiskus un formas ierobežojumus jebkādiem pasākumiem, arī 9. maijā rīkotiem.
Arī patiesie riski provokatīvām akcijām 9. maijā nav atskaņoti, atstājot privātiem spriedumiem, kurus tad var kušināt ar mantru, ka sabiedrība nav tik sašķelta, ka nevajag izcelt atsevišķus indivīdus un viņu uzvedību. Nē, te nav runa par to, ka nokaitēti prāti tiecas demonizēt daļu sabiedrības, no tās sagaidot to sliktāko. Visi ir redzējuši kadrus ar svinībām Pārdaugavā, plīvojošiem Krievijas karogiem un izsaucieniem "Rossija"!
Tā, ka riski ir reāli, it īpaši šogad, kad agresivitāte ir pieaugusi, un to apliecina daudzās liecības ar vandalismu pret Ukrainas kara bēgļu īpašumu un viņu pašu vārdisku aizskaršanu. Tas, ka iekšlietu ministres Marijas Golubevas saimniecība – Valsts policija – rosina kriminālprocesus, reaģējot uz iesniegumiem, nav apsveicami, tas ir tikai normāli, gribētos ātrākus rezultātus. Ja iekšlietu struktūras nevar nodrošināt drošu vidi no kara šausmām atbēgušajiem Ukrainas pilsoņiem, tad cik liela var būt paļaušanās uz spēju novērst iespējamas provokācijas 9. maijā? Ja policija nenovērsīs Ukrainas upuru piemiņas dienas apgānīšanu, kauns būs vēl lielāks nekā bez ierastā 9. maija aizlieguma.
Bez tā visa tēze par to, ka dzīvojam melnbaltā laikā, kas nepacieš neitrālus viedokļus un vērtējuma neesamību, neļauj paskatīties kritiski uz šo Saeimas it kā izlēmīgo rīcību par 9. maija svinību de facto aizliegšanu. Tā vietā, lai argumentēti un skaidri pateiktu likuma patieso jēgu un nolūku, Saeima šo "karu" uzkrāva uz Ukrainas pleciem, kas jau tā vienatnē karo par visiem mums.