Šeit jāatgādina, ka ANO noteiktās sankcijas pret Irānu tika lielā mērā atceltas 2015. gadā, pēc tam kad tika panākta vienošanās par Teherānas kodolprogrammas apturēšanu. Šo vienošanos parakstīja Irāna, kā arī minētās sešas valstis – ASV, Ķīna, Krievija, Francija, Vācija un Lielbritānija.
Vienlaikus jau drīz pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu mainījās arī Vašingtonas nostāja attiecībā uz kodolvienošanos – tika pieprasīta tās būtiska pārskatīšana. 2018. gadā, kad kļuva pilnībā skaidrs, ka neviena cita no vienošanos parakstījušajām valstīm neatbalsta izmaiņas, ASV vienpusējā kārtā no vienošanās izstājās.
Viens no 2015. gada vienošanās punktiem arī paredz, ka pēc šā gada 18. oktobra vairāk nav spēkā 2007. gadā ANO noteiktais konvencionālo ieroču embargo Irānai. Praksē tas nozīmē, ka pēc šī datuma starptautiskie likumi vairāk neliedz Teherānai ne pārdot, ne galvenokārt jau pirkt ieročus un bruņojumu. Lieki piebilst, ka šo iespēju gatavojas izmantot Ķīnas un it īpaši Krievijas bruņojuma ražotāji, un arī eiropiešiem nav pretenziju pret piedalīšanos šajos dzīves un biznesa svētkos.
Galvenais gan ir nevis ekonomiskais, bet ģeopolitiskais faktors. ASV netrūkst ne iemeslu censties panākt Irānas ajatollu režīma krišanu, ne reģionālo sabiedroto Izraēlas un sunnītu musulmaņu valstu izskatā. Par papildu stimulu Vašingtonas apņēmībai pašsaprotami kalpo aizvien pieaugošā Ķīnas un Krievijas ietekme Tuvajos Austrumos un abu šo valstu atbalsts Teherānai.
Arī Eiropas gadījumā ekonomikai nav galvenā nozīme. Ievērojami vairāk eiropieši ir ieinteresēti nepieļaut politiskos satricinājumus Teherānā, kas nozīmē arī jaunu nestabilitātes vilni reģionā un bēgļu straumes pie Eiropas robežām. Savukārt Ķīnā un Krievijā Teherānai ir ja ne gluži esošās, tad potenciālās sabiedrotās statuss, un atbilstīga ir arī politika.
Visu šo pretrunu dēļ ANO Drošības padome šā gada augustā pārliecinoši noraidīja ASV centienus panākt ieroču tirdzniecības embargo Irānai atjaunošanu, bet citi kodolvienošanās parakstītāji atsakās uzskatīt ANO sankcijas par atkal spēkā esošām, pamatoti norādot, ka ASV kā valstij, kura pametusi Irānas kodolvienošanos, vairāk nav tiesību lemt par jautājumiem, saistītiem ar šo dokumentu.
Tajā pašā laikā Vašingtonai, neraugoties uz visām iekšpolitiskajām un starptautiskajām problēmām, joprojām netrūkst sviru, lai apspiestu it īpaši Eiropas vēlmi pretoties tās lēmumiem, tajā skaitā ar otrreizējo jeb pastarpināto sankciju starpniecību. Arī Ķīna un Krievija ne tuvu nav tik neievainojamas, kā varētu šķist, un attiecīgi šīs pretimstāvēšanas iznākums vēl ne tuvu nav skaidrs.