Degsme, ar kādu redzami Saskaņas politiķi kopā ar dažādiem it kā ekstrēmākiem margināļiem nelaida garām iespēju kūdīt krievvalodīgo kopienu 10. maija "tulpju demaršam", liecina, ka atturības brīdis bijis īss, – tiklīdz parādījās iespēja iet vieglāko ceļu zaudētā elektorāta atkarošanai, Saskaņa, nenodrebot vaibstam, to izdarīja. Saskaņas viena no priekšvēlēšanu līderēm un iespējamā premjera kandidāte Regīna Ločmele pa šīm pāris nedēļām ir paguvusi gan sargāt pavītušas tulpes no "latviešu traktora", uzraujot krievu kara dziesmas, gan sabiedriskās televīzijas tiešraidē draudēt ar Putinu, ja okupāciju simbolizējošais piemineklis Pārdaugavā tiks nojaukts.
Bet sākās viss cerīgi – ar Saskaņas līdera Jāņa Urbanoviča skaidru paziņojumu kara rītā, ko viņš vēlāk nostiprināja intervijā Dienai, sakot, ka Saskaņa un Latvijas Krievu savienība (LKS) šajā karā ir atšķirīgās pusēs, proti, Tatjanas Ždanokas kompānija ir Krievijas pusē. Tas atspēlējās Saskaņas reitingu kritumā, un Urbanovičs solīja ar smagu darbu atkarot "savu krievu" uzticību. Izspēlēt krievvalodīgās kopienas revanšisma kārti par neapdomīgi un neiejūtīgi nošķūrētām 9. maija tulpēm, uzkūdot viņus 10. maijā nodemonstrēt bēdīgi slaveno draudu "mēs varam atkārtot", nav gluži tas darbs ar krievvalodīgo vēlētāju, ko mēs būtu gaidījuši pēc visām šīm post 24. februāra atklāsmēm un pašanalīzes.
Gala rezultātā post Ušakova laika Saskaņas līderi, kā Ločmele un Konstantīns Čekušins, pie pieminekļa Pārdaugavā veiksmīgi konkurēja ar Ždanokas LKS un Alekseja Rosļikova un antivakseru apvienoto fronti, kurus vēl pirms dažām nedēļām Saskaņa iezīmēja kā margināļus, kuri cīnās par krievvalodīgo balsīm, kas ir pārāk radikālas. "Varbūt kāda LKS balss arī bija iemaldījusies pie mums," par reitingu kritumu Dienai toreiz teica Urbanovičs, atgaiņādamies no LKS un tās elektorāta kā tāda, ar ko Saskaņai nav pa ceļam. Izrādījās, ka Saskaņai ar LKS ir ne tikai pa ceļam, bet pat jāgrūstās laukumā pie okupācijas simbola Pārdaugavā.
Varbūt tieši un netieši prasot, sagaidot, lai Saskaņa un tās elektorāts skaidri nopozicionētos Ukrainas kara jautājumā, no viņiem ir panākts vieglākais, jo vieglāk ir nopozicionēties pret karu, pat spēt pateikt, ka Krievija ir agresors, bet daudz grūtāk ir pieņemt un atzīt, ka, ejot ar ziediem pie pieminekļa, kas Latvijas pamatnācijai asociējas ar okupācijas slavināšanu, tu apzināti aizskar un provocē tos, kuri dzīvo tepat blakus.