Apzinoties, ka Kremļa plāns piepildās jebkurā gadījumā – gan ar nosacījumu, ka vāgneriešu provokācija šaipus robežai izdodas, gan ka latvieši dzīvo nebeidzamās bailēs no šāda scenārija piepildīšanās, Diena ilgi izsvēra, vai šo tēmu šobrīd vispār ir lietderīgi cilāt. Pietiek jau ar to, ka ar vāgneriešu iebrukuma Daugavpilī scenārijiem latviešu mājsaimnieces pēdējā laikā biedē to iecienītākais kara analītiķis Oleksijs Arestovičs.
Tas lai paliek jokam, bet, nopietni runājot, pašmāju amatpersonu komunikācija ar sabiedrību pat ar visu to, ka izpaužamais informācijas apjoms pavisam objektīvi ir ierobežots, kārtējo reizi klibo. No pusvārdiem tiek izlobīts (cerams) maldīgs secinājums, ka nevis gatavošanās provokāciju atvairīšanai notiek profesionālā slepenībā, bet nenotiek nemaz un slēpts tiek tieši tas. To pastiprina specdienestu pilnīgā vienaldzība pret sociālos tīklus piedziedājušām Kremļa lakstīgalām.
Šeit jāatgādina mūsu skaidrā latviešu valodā runājošo propagandistu apbrīnojamā spēja operatīvi mainīt naratīvus pēc pirmā pūtiena no Maskavas. Tie, kuri vēl pērn 23. februārī raudāja krokodila asaras par tādu pārejošu fenomenu kā kanādiešu kravas auto šoferu nevienlīdzīgā cīņa pret kovidvakcīnām, musinot arī vietējo antivakceru publiku, pēc ziņas par Krievijas iebrukumu Ukrainā zibenīgi nomainīja meldiņu, vilkdami līdzi Maskavai, ka "viss nav tik viennozīmīgi".
Tagad uzdūros šo biedru jaunākajai propagandas daiļradei – krokodila asaru liešana par nabaga pensionāriem ar Krievijas pasi ir to galvenais repertuārs, bet ne vienīgais. Dažs labs no tādiem "smaniem", lai cik neticami tas būtu, vārdos vēl uzvaru ukraiņiem, lād Putinu un slavē Zelenski (jā, jā!), bet vienlaikus dzied Maskavas meldiņu par viltīgajiem Rietumiem, kuri pelnot uz šī kara un ukraiņu ciešanām.
Karš Ukrainā vairs neesot NATO interesants, tāpēc par jaunu placdarmu karam gatavojot Latviju. Pamats – latviešu politiķu ar valsts valodas eksāmeniem nomocītie Krievijas pensionāri, kurus nākšot aizstāvēt vāgnerieši. "Vai Latvija grib karu?" retoriski jautā uz vienas stīgas ar Maskavu vibrējošie vietējie provokatori, vienlaikus tieši uz to cerot – uz kādu jezgu, kas ļautu skandināt, ka ne Latvijas vara, ne NATO sabiedrotie šo zemi aizstāvēt nespēj.