Šāda aptauja tika veikta drīz pēc tam, kad Krievijas prezidenta Vladimira Putina oficiālajā interneta vietnē tika publiskota viņa eseja Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību, kuras ietvaros tika mēģināts pamatot viedokli par abu tautu vienotību. Un lai arī eseja tiek pozicionēta kā Krievijas prezidenta personiskais viedoklis, tā lielā mērā iezīmē arī uzreiz vairākus Krievijas politikas virzienus attiecībā pret Ukrainu.
Ukrainā veiktajai sabiedriskās domas aptaujai tikmēr ar augstu ticamības pakāpi vajadzēja kalpot par liecību, ka Kremļa direktīvas ukraiņus neinteresē, jo viņiem ir cits viedoklis par savu vēsturi un identitāti, tomēr aptaujas rezultāti ir lielā mērā šokējoši. Gan tādēļ, ka Ukrainas austrumu reģionos vienas tautas koncepcijas piekritēju skaits pārsniedz 50%, gan tādēļ, ka šai koncepcijai ir plašs atbalsts (44%) jauniešu vidū, gan arī tādēļ, ka pastāv aizdomas – daļa aptaujas dalībnieku, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, ir piesardzīgi noklusējuši savu, no oficiālās nostājas atšķirīgo viedokli. Tāpat nav atsevišķi izdalīta tā gana lielā daļa Ukrainas iedzīvotāju, kas pieturas pie draudzīgo brāļu tautu koncepcijas.
Minētā aptauja arī apliecina tendenci, kas tādā vai citādā mērā uzrādās citos socioloģiskajos pētījumos, – ka, neraugoties uz nu jau trīsdesmit neatkarības gadiem, de facto starpvalstu konfliktu ar Krieviju un Kijevas neatlaidīgajiem centieniem apkarot Maskavas ietekmi uz cilvēku prātiem un radīt ukraiņu politisko nāciju, daudzi Ukrainas pilsoņi turpina simpatizēt Krievijai, turklāt viņu skaits ne tikai nesamazinās, bet pat sāk pieaugt. Par to liecina arī plejāde ikdienas faktu. Piemēram, ka dažādās interneta platformās visvairāk klausīto dziesmu Ukrainas pirmajos desmitos visbiežāk nav nevienas dziesmas ukraiņu valodā, toties ir kuplā skaitā atrodami Krievijas muzikantu skaņdarbi.
Viss iepriekš minētais ne tikai slikti saskan ar oficiālās Kijevas ģeopolitisko kursu uz Eiropas Savienību un Ziemeļatlantijas aliansi, bet arī liecina par to, ka Ukrainā tā arī nav izdevies izveidot vienotu politisko nāciju. Valsts joprojām ir sašķelta divās daļās, turklāt nekas neliecina, ka šī sašķeltība mazinātos, drīzāk gan pretēji. Savukārt, ja esošās tendences neizdosies apturēt, sekas var izrādīties neprognozējami traģiskas, tostarp radot reālus draudus Ukrainas valstiskuma tālākai pastāvēšanai.
Protams, var gadīties, ka minētās tendences nozīmīgums un tās radītie potenciālie draudi ir ievērojami pārspīlēti, tomēr Ukrainai jebkurā gadījumā ir nepieciešams meklēt valsts iedzīvotājus nevis šķeļošus, bet vienojošus faktorus un simbolus. Un iespēja spert soli šajā virzienā varētu būt drīzumā gaidāmās valsts neatkarības 30. gadadienas svinības.