Tikai ar rietumu saliedētību var nepietikt

Par pirmo signālu šajā ziņā kļuva balsojums ANO Drošības padomē par rezolūciju ar kategorisku Krievijas rīcības nosodījumu. Ka rezolūcija tiks apstiprināta, jāpiebilst, jau sākotnēji nebija nekādu cerību. Krievijai ANO Drošības padomē ir veto tiesības, un Maskava tās pašsaprotami izmantoja. Tajā bija trīs (no kopumā 15) valstis, kuras šajā balsojumā atturējās – Ķīna, Indija un Apvienotie Arābu Emirāti (AAE), šādi demonstrējot, ka globālā mērogā vienprātības jautājumā par Krievijas iebrukumu Ukrainā nav.

Tā Ķīna, kura tradicionāli ievēro neitralitāti starptautiskās politikas jautājumos, kas uz to tieši neattiecas, kā arī neraugoties uz vairākkārtējiem ASV aicinājumiem izmantot savu ietekmi uz Krieviju, lai apturētu tās agresiju Ukrainā, nodemonstrēja nostāju, kas tiek traktēta kā Maskavai labvēlīga neitralitāte. Pekinai ir savi iemesli tā rīkoties – nosacīti draudzīgās attiecības ar Maskavu, Taivānas jautājums un fakts, ka arī tā tieši tāpat atrodas ASV un kolektīvo rietumu tēmēklī. Savukārt Indija paziņoja, ka "ar pateicību" ir uzklausījusi Krievijas skaidrojumu par Ukrainā notikušo, un aicina abas puses risināt domstarpības sarunu ceļā, līdzīgu nostāju ieņem arī krietns skaits reģionālo lielvaru. Sākot ar Irānu, kura jebkurā jautājumā ieņem pozīcijas, pretējas ASV nostājai, bet beidzot ar Brazīliju un Argentīnu, kā arī pat Meksiku.

Atsevišķas pieminēšanas vērta ir Turcija, kas, atbildot uz aicinājumiem slēgt Bosfora šaurumu Krievijas karakuģiem, nāca klajā ar austrumnieciski aizplīvurotu paziņojumu, no kura izrietēja, ka Ankara pildīs Montrē konvenciju (par kuģniecību Bosfora šaurumā) un katram gadījumam aizliegs jebkādu karakuģu pārvietošanos pa šaurumu. Iespējams, Turcija šādi lika saprast, ka negrasās atklāti ieņemt kādas vienas puses nostāju, taču ar prieku "griezīs kuponus" no starptautiskajiem aviopārvadājumiem, tirdzniecības un vēl visa kā cita, kas ir vai var tikt pakļauts dažādām sankcijām. 

Rezultātā, lai arī to valstu saraksts, kuras atklāti atbalsta Krieviju, ir pavisam īss (Baltkrievija, Sīrija, Venecuēla, Mjanma, u. c.) un ne tuvu autoritatīvs, atklāti nosodīt Maskavu savu iemeslu dēļ negrasās jau krietni vairāk un nozīmīgākas valstis. Atklāti ignorēt rietumu pret Krieviju noteiktās sankcijas gandrīz neviena no tām šobrīd, visticamāk, nav gatava, taču neoficiāli un par nelielu procentu varētu nelikt šķēršļus šo sankciju apiešanas ceļā. Kā un vai vispār iespējams šādu situāciju ja ne novērst, tad vismaz mazināt tās sekas, tikmēr nav skaidrs, tajā skaitā arī tāpēc, ka nerietumu pasaulē katastrofāli trūkst ticības esošās pasaules kārtības spējai pastāvēt ilgtermiņā.