Un tomēr pret obligāto

Nevaru piekrist autora viedoklim - ne atsevišķajos punktos, ne kopējai domai. Kopējā autora doma ir tāda, ka tāpat jau neko nevarēsim darīt, tādēļ svarīgi paļauties uz sabiedrotajiem u.tml. negribu būt pārprasts, sabiedrotie un NATO līguma 5. pants mums ir milzīgs ieguvums, taču tas mums nedos neko, ja savu valsti nebūsim gatavi aizstāvēt paši. Un aizstāvēt principa pēc, nerēķinot to, vai pretinieks ir spēcīgāks vai nē. kad kāds draud izvarot jūsu māti vai meitu, jūs taču arī neveicat šādus aprēķinus un nerīkojaties tikai tad, ja potenciālais izvarotājs ir vājāks, vai ne? Tādēļ pirmajai premisai ir jābūt, ka mēs cīnīsimies vienalga kādos apstākļos, kad un pret kādu pārspēku. Šī doma var nepatikt noteiktām iedzīvotāku grupām un noteiktu uzskatu pārstāvjiem, kuriem joprojām šķiet, ka ir iestājušās "vēstures beigas", un dzīves pamatuzdevums ir dzīvot savai egoistiskajai pēcpusei. Tomēr, lai dzīvotu pilnīgu dzīvi, ir gan jāsvin priecīgajos brīžos, gan jānorij rūgtā tablete tad, kad tas

Meļņika k-gs spriež (ja pats tā tiešām domā) kā zaudētājs un vairo neizdevušās valsts sindromu. Attiecībā uz skudrām - skudras apēd ziloni, ja tas apgūlies skudrām ceļā.

Ja runā par kvalitātes aspektu Zemessardzē, tad tā ir viena no lielākajām problēmām. Pat aktīvi dienošs zemessargs savas 20 mācību dienas gadā var atlicināt ar lielu piepūli (jo darbu, ģimeni u.c. nekas nav atcēlis). Kamēr obligātā dienesta kareivis to dara speciāli atlicinātā laikā, un īsā laika periodā. Otrkārt (par mobilizāciju) Armijas vienības ir viegli mobilizēt, jo karavīri atrodas kazarmās, turpat ir ekipējums un ieroči. Viņi uzreiz, saņemot trauksmes zvanu, var doties uzdevumā. Zemessargu mobilizācija tiešām prasītu vairākas stundas pat pie labākā scenārija. Treškārt (par budžeta efektīvu izlietojumu), pat krutākos specnaziešus var padarīt neefektīvus ar vienu šautenes lodi. Vai pat neveiksmīgu piezemēšanos, kaujas karstumā ieņemot aizsegu. Tāpēc, cilvēku skaitam IR nozīme, un mums to ir PĀRĀK maz. Neviens nerunā par to, ka mums vajadzīga miljonu armija, bet tie pāris tūkstoši, kas mums ir, ir nenopietni. Un ceturtkārt (mēs tāpat neko nevaram izdarīt), par politis

mobilās raķešu palaišanas iekārtas ar dažādu tipa raķetēm, mums palīdzētu kliedēt autora piesaukto vientulības sajūtu starp robežu un Rīgu. Tomēr cīnīties var arī citās pilsētās un te ar raķetēm vien nebūs daudz līdzēts, tur ir vajadzīgi karavīri, katrā pilsētā. Un nevajag čīkstēt nedz par cittautiešu skaitu mūsu vidū, domāju, ka uzbrukuma gadījumā arī Daugavpils iedzīvotāju cīņasspars mūs patīkami pārsteigtu, ja pat viņi negrib pārcelties uz to bardaku, kas valda kaimiņvalstī. Arī kukaiņu salīdzinājums ar ziloni ir pilnīgi nevietā. Mūsu mērķis nav uzvarēt Krieviju konvencionālā karā, mūsu mērķis ir uzskatāmi parādīt jebkuram agresoram, ka iebrukums Latvijā tam ļoti dārgi maksās.