Lai arī abas lielās partiju apvienības – Eiropas Tautas partija un Sociālistu un demokrātu alianse – pirmoreiz EP pastāvēšanas laikā ir zaudējušas kopējo vairākumu, balsojuma iznākums absolūti nav bīstams sistēmiskajām politiskajām aliansēm. Vēl ir arī liberāļi un zaļie, ar kuriem nepieciešams vienīgi vienoties. Tas sarežģīs politiskās tirgošanās procesu, taču ne vairāk.
Tiem spēkiem, kurus var uzskatīt par nesistēmiskiem – dažādas eiroskeptiskuma pakāpes tā dēvētajiem labējiem populistiem, kreisajiem radikāļiem, reģionālajiem separātistiem (piemēram, katalāņiem) – būs tikai nepilna trešdaļa vietu jaunajā EP sasaukumā. Arī tas, ka dažas no sistēmiskajām partijām tādas ir nosacīti (Ungārijas Fidesz) un viegli var pāriet opozicionāru nometnē, kopējo spēku samēru nemaina.
Fakts, ka visas Eiropas mērogā pastāv acīm redzama tendence vēlētājiem novērsties no sistēmiskajām partijām, protams, ir tām nepatīkams un satraukumu raisošs. Tajā pašā laikā šiem politiskajiem spēkiem ir lieliska iespēja atgūt zūdošo uzticību un pavērst vektoru pretējā virzienā. Nepieciešams vienīgi īstenot vēlētāju vairākuma interesēm atbilstošu politiku.
Protams, šeit jāņem vērā, ka EP pilnvaras nav gluži tādas pašas kā parlamentiem nacionālajās valstīs, tajā skaitā nav tiesību uz likumdošanas iniciatīvām, tomēr ar EP vairākuma nostāju tam ir maz saistības. Tas vai cits politiskais kurss tiek īstenots iespēju un pilnvaru robežās.
Ņemot vērā iepriekš minēto, nosacīti sistēmiskajā nometnē vajadzētu valdīt optimismam, tomēr kopējais noskaņojums ne tuvu nav triumfatoru cienīgs.
Vizuālie uzvaras atribūti neizpaliek, tomēr iemeslu pesimismam ir pat vairāk nekā sajūsmas gavilēm.
Runa ir pat ne tik daudz par nosacīto populistu panākumiem, tostarp vairākās nozīmīgākajās Eiropas Savienības (ES) valstīs (kas nešaubīgi ietekmēs ES politiku), cik par to, ka sistēmiskās partijas nešķiet spējīgas jūtami mainīt to politisko kursu, kas kļūst aizvien nepopulārāks vēlētāju acīs. Un jo tālāk varas partijas virzīsies pa dzelžaini nosprausto maršrutu "vairāk Eiropas", jo vairāk parādīsies neapmierināto.
Rezultātā šobrīd šķiet, ka sistēma spēj vienīgi piebremzēt, taču ne apturēt oponentu uzvaras gājienu. Un tas rada aizdomas, ka šīs varētu būt pat pēdējās EP vēlēšanas, pēc kurām šampanieti dzer sistēmiskās partijas un eirointegratori.