Vajag vienotu nostāju

Vēl septiņi redzami katalāņu politiķi, ieskaitot bijušo provinces premjerministru Karlosu Pudždemonu, ir pametuši valsti un šobrīd tiesāti netiks, jo Spānijas likumdošana neparedz iespēju aizmuguriskai tiesāšanai. Pārējiem tiek prasīti ilgstoši, līdz pat 25 gadiem, cietumsodi. Likumsakarīgi, ka šī tiesas prāva arī ir izraisījusi kārtējo protestu vilni Katalonijā, kuras parlamentā vairākumā joprojām atrodas neatkarības piekritēji.

Tāpat tiesas prāva kārtējo reizi, un jau daudz plašākos nekā tikai Spānija mērogos, ir aktualizējusi jautājumu par to, pēc kādiem principiem pasaulei tomēr vajadzētu vērtēt neatkarību, autonomiju un citu līdzīgu kustību atbalstītājus vai noliedzējus.

Šobrīd galvenā problēma ir, ka šādi principi ir divi, pie kam būtībā savstarpēji izslēdzoši, bet tas, kurš no principiem tiek izmantots, ir atkarīgs no vērtētāju ģeopolitiskā svara un ietekmes, kā arī izdevīguma.

Vienā svaru kausā atrodas nāciju jeb tautu (bet mūsdienās aizvien biežāk arī reģionu) pašnoteikšanās tiesības, savukārt otrā – starptautiski atzīto robežu nemainība. Piedevām abos gadījumos netrūkst vietas papildu pretrunām – visbiežāk nav vienprātības arī jautājumos par lēmēju loku (piemēram, vai tiesības balsot par neatkarību ir tikai separātiski noskaņotajam reģionam vai visai valstij), kā arī par to, kas īsti ir starptautiskā atzīšana un kuras robežas vēsturiski uzskatāmas par pareizām un starptautiski atzītām.

Rezultātā daudzas valstis uz līdzīgiem procesiem mēdz reaģēt radikāli atšķirīgi, pie kam nemulstot no tā, ka šie procesi notiek vienlaicīgi. Kā universāla atruna tiek izmantots arguments, ka katrs gadījums ir individuāls un tādēļ nav iespējams tos mērīt ar vienotu mērauklu, tāpat regulāri tiek mēģināts piepīt klāt demokrātiju, turklāt šie mēģinājumi bieži izskatās visai absurdi.

Vienlaikus arguments par katra gadījuma individualitāti tomēr ir sava veida liekuļošana. Lai arī ikvieniem neatkarības centieniem, protams, ir tikai tiem raksturīgas iezīmes, pati pamata vēlme vienmēr ir kopīga. Vienlaikus šī fakta atzīšana un kaut formāli vienotas starptautiskas nostājas izstrāde samazinātu lielvaru iespējas ietekmēt notikumu gaitas tām vēlamajos virzienos. Var gadīties, ka tā ir iespēja nelielām valstīm, kuras labāk par lielvalstīm zina neatkarības cenu, aktualizēt šo jautājumu starptautiskos mērogos.