Pēc nedēļas pirmais septembris. Laiks līdz jaunajam mācību gadam atkal pavadīts skolotāju tracināšanā – būs reformas vai ne, kā tās ietekmēs, būs papildu nauda algām vai tomēr ne... Brīžiem sajūta, ka tieši skolotājus kāds grib padarīt par vainīgiem pie tā, ka nav reformas.
Viņi, protams, nav vainīgi. Bet es gribētu teikt, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzienā šobrīd raugos pozitīvi. Nupat arī tās interneta mājaslapā bija saliktas visas aktualitātes, redzams, ka bijusi preses konference – tā ir ļoti laba pieeja, ka, sākot jauno mācību gadu, izstāsta visas prioritātes, visu, kas sagaidāms. Kādēļ algas iebremzējās? Es domāju, ka valdība tam joprojām nav gatava. Saka, ka IZM nav izstrādājusi pietiekami labu modeli, ka tas nav saprotams, bet tā ir bijis visus šos pēdējos gadus – tiklīdz ministrija gribējusi ko mainīt, tā valdībā saka: nē, nē, vēl nav pietiekami labi.
Tādu dziesmu var dziedāt par jebkuru jomu, kas prasa naudu!
Jā, bet es uzskatu, ka šobrīd izstrādātais modelis ir labs, ikviens varam atvērt mājaslapu un iepazīties ar to. Līdz šim bija ārkārtīgi liela nevienlīdzība starp lauku un pilsētu skolu skolotāju algām, un šis ir mēģinājums to mazināt. Manā skatījumā te ir tikai viens liels mīnuss – tiem skolotājiem, kuriem bija lielās algas, tās vairs nebūs tik lielas. Protams, viņi protestē. Es uzskatu, ka ir jāmodelē situācija vēl un vēl un ka šos trūkstošos resursus var atrast sistēmas iekšpusē.
Kādam citam atņemot?
Domāju, ka ne. Viens avots – jau šogad slēdz 80 skolu, tātad resursi konsolidējas.
Skolu slēgšana arī pretrunīgi vērtējama. Tas ir signāls visiem vecākiem: te jūsu bērniem nav nākotnes, brauciet dzīvot citur. Varbūt pat uz ārzemēm.
Redziet, pirms vairākiem gadiem mums bija domubiedru grupa, kas sevi nodēvēja par lauku skolu glābējiem, mēs izstrādājām piedāvājumu, kādā veidā mazās skolas laukos var izdzīvot. Atslēgvārds ir «skolotājs». Arī šobrīd tas ir mājasdarbs IZM – sagatavot skolotājus, kuri spēj strādāt elastīgi ar dažādām vecuma grupām un plašā priekšmetu klāstā.
Cilvēki – orķestri?
Jā, bet tie nav vidusskolas skolotāji. Pamatskolas līmenī šādi skolotāji darbojas Ziemeļvalstīs, kur attālajos reģionos ir maz iedzīvotāju. Arī ar autobusiem šo problēmu nevar atrisināt – bērns nevar braukt uz skolu pusotru stundu. Tieši tāpēc mazajās skolās, pat ja tur ir 50 bērnu, pietiktu ar kādiem 3–4 skolotājiem. Tas, ka katrā priekšmetā savs skolotājs, ir mantojums no padomju laika, bet šajā situācijā tas noved pie tā, ka stundu viņam ir maz un alga tiek mākslīgi pievilkta.
Strādā maz, pelna slikti un tāpat nav apmierināti?
Jā. Bet risinājumi ir. Bija tāds projekts Pārmaiņu skolas, ko vadīja Aija Tūna. Viņa organizēja tikšanās un mācības skolu vadītājiem, skolotājiem, novadu vadītājiem, lai šīs skolas pārveidotu par multifunkcionāliem centriem. Arī mēs, kas savulaik bijām lauku skolu glābšanas grupā, nodibinājām neatkarīgo izglītības biedrību, organizēsim pasākumus, kur rādīsim un pierādīsim, ka arī mazas skolas var strādāt, ja tikai mainās. Arī statistika to parāda, ka viena skola ar 50 skolēniem kādā Latvijas reģionā var strādāt ļoti rentabli, cita ar tikpat daudz bērniem prasa segt ārkārtīgi lielas izmaksas. Protams, lielu izmaksu daļu veido darbība vecajās padomju laikā celtajās skolās. Ja ēka paredzēta 500 bērniem, bet mācās 50, varbūt racionālāk izstrādāt projektu un uzcelt bērnu skaitam atbilstošāku ēku?
Sarunu sākāt ļoti optimistiski. Tiešām pārsvarā viss ideāli?
Viena lieta, kas nepavisam nav ideāla, ir gaidāmais fizikas un ķīmijas eksāmens. Problēma liela, jo mums trūkst skolotāju. Saprotu, ka tautsaimniecībā vajadzīgi cilvēki, kuri var strādāt inženiertehniskajās specialitātēs, bet eksāmena atkalieviešana bija jāveic kompleksi – izsludinot speciālu skolotāju iesaukumu, rodot pārkvalificēšanās iespējas. Es nepretojos pašai idejai, vienkārši uzskatu, ka bija nepieciešams ilgāks laiks, lai sagatavotos.
Visu Romāna Meļņika interviju ar Zani Ozolu lasiet otrdienas, 25. augusta laikrakstā Diena!