Ar šo iniciatīvu saistītā, projekta stadijā esošā Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likuma mērķis ir: "Nodrošināt 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanā pieņemtā lēmuma, ka krievu valoda nav otra valsts valoda, īstenošanu, mazinot ilggadējas rusifikācijas sekas." Par likuma pārkāpšanu paredzēta administratīvā atbildība.
Tas, kā izvērtīsies šī likumprojekta tālākā virzība, patlaban, protams, nav pasakāms, taču varētu būtu divi pozitīvi ieguvumi.
Pirmais ieguvums ir psiholoģiska rakstura un ir saistīts ar mūsu sabiedrības latviskās, eiropeiskās daļas pašapziņas stiprināšanu. Latviešu valoda ir mūsu valsts valoda, viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, latviešu valodā tiek rakstīta zinātniskā literatūra, proza un dzeja, iestudētas izrādes, uzņemtas filmas un formulēti likumi, tāpēc nav pamata latviešu valodu noniecināt. Respektīvi, veselīga pašapziņa, akcentējot to, ka ikvienam, kurš ilgtermiņā dzīvo Latvijā, ir jāprot runāt latviski, gaisotnei mūsu sabiedrībā var nākt vien par labu. Ir nepieņemami vērsties pret kādu personu šīs personas tautības dēļ, turklāt savu tautību neviens neizvēlas. Savukārt pieprasīt to, lai Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji pārvaldītu latviešu valodu, ir visai loģiski, turklāt elementāras saziņas līmenī apgūt tās valsts valodu, kurā cilvēks ilgtermiņā dzīvo, ir ikviena spēkos (ja pastāv specifiskas, individuālas problēmas, tad tie ir atsevišķi gadījumi, un persona, kas nespēj apgūt valsts valodu, visticamāk, nespēj arī pildīt darba pienākumus, piemēram, veselības aprūpē).
Otrais ieguvums ir ekonomiska rakstura. Sociālajos tīklos laiku pa laikam pavīd apgalvojumi, ka latviešu jaunieši aizbrauc no mūsu valsts uz Rietumeiropu un Ziemeļvalstīm tāpēc, ka ar latviešu un angļu valodas zināšanām nepietiek, lai Latvijā atrastu darbu, daudzviet tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Respektējama statistika par to, cik daudzi latviešu jaunieši aizbraukuši tieši tāpēc, ka viņiem prasītas krievu valodas zināšanas, gan publiskajā apritē nav manīta, tomēr pat viens šāds gadījums ir par daudz. Nevienam nav jābrauc prom no dzimtenes tāpēc, ka citi ir tik slinki vai nekaunīgi, ka nav apguvuši valsts valodu.
Turklāt ņemot vērā politiķu aktualizēto tēmu par to, ka pie mums iedzīvotāju ir par maz, lai uzturētu valsts infrastruktūru, ir jādomā ne tikai par viesstrādnieku piesaisti, bet arī par latviešu jauniešu motivēšanu palikt Latvijā un veidot te karjeru