Vienošanās liktenis Eiropas rokās

Jāatgādina, ka ASV prezidents Donalds Tramps pirms gada paziņoja, ka Vašingtona vienpusējā kārtā izstājas no sešu lielvalstu un Irānas kodolvienošanās. Vienošanās tika noslēgta prezidenta Baraka Obamas atrašanās pie varas laikā un paredzēja, ka Irāna piekrīt starptautiskai kontrolei pār savu kodolprogrammu, kā arī ierobežo to apmaiņā pret ekonomisko sankciju ievērojamu samazināšanu.

ASV izstāšanās no vienošanās nozīmēja Savienoto Valstu iepriekšējo sankciju atjaunošanu pret Irānu, tostarp naftas tirdzniecības embargo, turklāt solot ierobežojumus pastiprināt gadījumā, ja Teherāna nesēdīsies pie sarunu galda un nepiekritīs "darījumam" ar ASV jeb faktiski kodolprogrammas likvidēšanai. Pārējās vienošanās dalībvalstis savukārt paziņoja, ka turpinās to ievērot.

Galvenais Vašingtonas arguments ir draudi starptautiskajai drošībai, kādus rada iespēja, ka teokrātiskais režīms varētu iegūt kodolieročus. Fakts, ka kodolvienošanās šādu iespēju izslēdz, jo atstāj Teherānai iespēju nodarboties tikai ar civilo atomenerģētiku, šajā gadījumā netiek ņemts vērā.

Attiecīgi ir maz šaubu, ka kodolvienošanās ir tikai formāls iemesls. Nedz Vašingtonai, nedz tās reģionālajiem sabiedrotajiem – Izraēlai un Persijas līča sunnītu valstīm – nav vajadzīgs spēcīgs, tiem naidīgs ģeopolitiskais spēlētājs, tiem ir vajadzīga uz ASV orientēta Irāna.

Šī iemesla dēļ netiek slēpts, ka draudu un sankciju mērķis ir panākt varas maiņu Teherānā.

Un, tā kā aizvadītā gada laikā pozitīvas (raugoties no ASV viedokļa) izmaiņas nav notikušas, spiediens tiek palielināts, tostarp nosakot pilnīgu naftas tirdzniecības embargo un sankcijas metalurģijas sektoram (otrai lielākajai eksporta pozīcijai aiz naftas), kā arī nosūtot uz Irānas piekrasti aviācijas bāzes kuģi USS Abraham Lincoln. Protams, tas ne tuvu nav viss saraksts. Irāna atbildēja ar prognozējamiem draudiem slēgt Hormuza šaurumu – pasaules galveno naftas ceļu –, kā arī ar paziņojumu par daļēju izstāšanos no kodolvienošanās.

Ja atmet diplomātisko liekvārdību, paziņojuma būtība ir vienkārša – vienošanās Eiropas dalībvalstīm tiek doti divi mēneši, lai sāktu to ievērot pilnā apmērā, vai arī Teherāna uzskatīs dokumentu par spēkā neesošu. Faktiski tie ir draudi atgriezties pie kodolieroču izstrādes, ja eiropieši beidzot neieviesīs no ASV neatkarīgu norēķinu sistēmu ar Irānu, nenodrošinās abpusēju tirdzniecību utt. Uz citām vienošanās dalībvalstīm – Ķīnu un Krieviju – šī prasība attiecas mazāk, jo tās neslēpj atbalstu Teherānai.

Rezultātā ir radusies situācija, kad kodolvienošanās liktenis lielā mērā ir atkarīgs no triju Eiropas lielāko valstu spējas pieņemt patstāvīgus lēmumus, tostarp nostāties pret ASV prasībām. Cena savukārt ir potenciāls vērienīgs konflikts Tuvajos Austrumos. Ar jaunām iespējamām bēgļu straumēm uz Eiropu.