Ka notikumu attīstība notiek pēc minētā scenārija un ka notiek vismaz sarunas par ciešu sadarbību šajā jomā, liecina, piemēram, marta vidū publiskotais 16 valstu (ar Ķīnu, Krieviju un Irānu priekšgalā) aicinājums izveidot aliansi ''ANO nolikuma aizstāvībai un pretdarbībai Rietumu vienpusējām sankcijām'' vai Ķīnas un Krievijas ārlietu ministru 23. marta aptuveni tāda paša satura paziņojums.
Tāpat nepieciešamību izveidot pretdarbības sankcijām mehānismu regulāri uzsver daudzi Ķīnas un Krievijas eksperti, norādot – tikai vienota pretdarbība spēs būtiski ietekmēt ja ne ASV, tad vismaz daudzu citu rietumvalstu sankciju aktivitātes.
Kad šāds mehānisms varētu parādīties un kā tas varētu funkcionēt, šobrīd pateikt nav iespējams oficiālas informācijas neesamības dēļ. Iespējams, ka par vienota ''pretsankciju'' koordinācijas centra izveidi (kā iespējamās šīs organizācijas mītnes vietas tiek minētas Kazahstāna vai Kirgizstāna) varētu tikt paziņots jūlijā, kad gaidāma Ķīnas un Krievijas līguma par draudzību un labām kaimiņattiecībām oficiāla pagarināšana, taču šobrīd tas ir tikai pieļāvums. Pieejamā neoficiālā informācija savukārt liecina, ka abas lielvalstis pēc vienošanās panākšanas varētu izveidot vienotu, atbildes sankcijām pakļauto personu, organizāciju u. c. sarakstu, kas nozīmēs – sankciju noteikšana, piemēram, pret Krieviju novedīs arī pie atbildes sankcijām ne tikai Maskavas, bet arī Pekinas, Teherānas un vēl vairāku desmitu citu valstu izpildījumā. Tāpat tiek pieļauta tā saucamo nesimetrisko sankciju noteikšana.
Kā iespējamās Ķīnas un Krievijas sabiedrotās tikmēr tiek minētas Irāna, Eirāzijas Ekonomiskās savienības valstis, vairākums Šanhajas sadarbības organizācijas valstu (ar augstu ticamības pakāpi – visas, izņemot Indiju), kā arī tās valstis dažādās pasaules daļās, kas visciešāk iesaistītas Ķīnas īstenotajā megaprojektā Viena josla, viens ceļš, kas zināms arī kā Jaunais zīda ceļš. Cits jautājums, protams, ir, ka gan Ķīnas un Krievijas, gan visas šīs dažādības interešu saskaņošana ir atklāti grūts uzdevums, kas ievērojami samazinās iespējamās pretdarbības efektivitāti, tostarp nav pat zināms, vai vispār tiks panāktas konkrētas vienošanās, tomēr vismaz daļēji mehānisms, pastāvot atbilstīgai politiskajai gribai, ir īstenojams un reāls.
Ņemot vērā it īpaši Ķīnas iespaidīgo lomu daudzu rietumvalstu, sevišķi Eiropas valstu, ekonomikās, šim faktam savukārt jau šobrīd vajadzētu raisīt nopietnas pārdomas par to, kādi un vai vispār soļi ir sperami, atbalstot galvenokārt tā dēvēto anglosakšu valstu aktīvi virzīto sankciju politiku.