Ja atmet globālā liberālisma un Vašingtonas visvarenības adeptu pārliecību, ka patlabanējais viņu neveiksmju un vispārējās nenoteiktības periods ir pārpratums, kas tiks novērsts dažu gadu laikā, viens no galvenajiem secinājumiem tradicionāli skan, ka Frensisa Fukujamas solīto vēstures beigu vietā ir pienācis Rietumu un arī liberālisma ideoloģijas varenības noriets. Virknes iemeslu dēļ kolektīvie Rietumi ar ASV priekšgalā ir zaudējuši globālo līderību, turklāt Rietumu kopējais nozīmīgums turpina samazināties, un arī ASV kā rietumvalstu līderes statuss ir diskutabls. Tāpat liberālisma ideoloģija, it īpaši savās radikālajās izpausmēs, rada aizvien vairāk jautājumu pat Rietumos, nemaz nerunājot par to, ka tā spētu iedzīvoties nerietumu valstīs – civilizācijās un nerietumu pasaulē vispār.
Liberālisma ideoloģija aiz Rietumu vēsturiskajām robežām ir zaudējusi pievilcību, nedz ASV, nedz Rietumi kopumā vairs nav ne dominējošā militārā, ne ekonomiskā lielvara, un sarūk arī atlikušais tehnoloģiskais pārākums. Lielvaru statusā ir atgriezušās Ķīna un Krievija, kuras dažādos veidos palielina savu ietekmi. Vispārējo nenoteiktību pozīciju stiprināšanai izmanto reģionālie spēlētāji, piemēram, Turcija. Aizvien vairāk kļūst jautājumu, kur risinājumi tiek meklēti un atrasti, ignorējot rietumvalstu viedokļus (karš par Kalnu Karabahu), u. c.
Visas šīs tendences vēršas plašumā pieaugošā ātrumā, un attiecīgi pieaug jautājuma par jaunu pasaules kārtību nozīme. Netrūkst arī piedāvāto risinājumu – sākot ar aicinājumiem restartēt un saliedēt liberālās demokrātijas (lasiet – ieviest radikāli liberālas diktatūras de facto) un tad doties pēdējā kaujā ar neliberāliem un autoritāriem režīmiem un beidzot ar viedokļiem, ka nepieciešams saglabāt esošo starptautisko institūciju sistēmu vai pielāgot to jaunajai situācijai, sarīkot jaunu Jaltu, iedibināt jaunu lielvaru koncertu dažādās variācijās u. c.
Izslēgts, protams, nav neviens no šiem scenārijiem (vai vienlaikus vairāku scenāriju apvienojums), tomēr daudz ticamāk šķiet, ka globālā mērogā pasauli gaida aizvien pieaugoša reģionalizācija apvienojumā ar lielvaru, un ļoti ticams, ka arī reģionālas nozīmes ģeopolitisko spēlētāju ietekmes zonu atgriešanos. Arī tā ir tendence, kas kļūst aizvien acīmredzamāka, un atliek vienīgi minēt, kā šāda scenārija īstenošanās gadījumā tiks risinātas globāla mēroga problēmas.