"Zaļo ideju" dubultā morāle

Tomēr ekonomikas sabalansēšanā ar vidi ir daudz negatīvu piemēru arī kopējā Eiropas Savienības telpā un tikšana pie energoresursiem šajā ziņā ir viena no uzskatāmākajām. Pēdējā laikā samērā plaši tiek ziņots par dabas draugu aktivitātēm Vācijā, Hambahas mežā, kur vietējā brūnogļu ieguves kompānija katru gadu paplašina raktuves, draudot iznīcināt pēdējās senā un no ekoloģijas viedokļa vērtīgā meža paliekas.

Lai arī Vācija sevi deklarējusi kā videi draudzīgu, tā savu enerģētiku lielā mērā balsta uz oglēm, kas no vides skatu punkta ir viens no netīrākajiem kurināmā veidiem, jo degradē jaunas teritorijas un ar izmešiem turpina planētas "uzsildīšanu". Pašreizējā diezgan absurdā situācija lielā mērā ir saistīta ar 2011. gada martā notikušo zemestrīci Japānā un tai sekojošo traģēdiju Fukušimas atomelektrostacijā. Kopš tā laika pasaule atomenerģijai aizvien skaļāk saka "nē", bieži pat neizvērtējot visus apstākļus, un, cik zināms, Vācijas pozīcija šajā ziņā ir bijusi viena no kareivīgākajām. Tomēr Eiropas lielākā ekonomika turpina augt, kas nozīmē, ka uz tūlītēju un strauju energoresursu patēriņa samazināšanu cerēt ir visai grūti.

Tā kā daudz slavētā vēja enerģija vajadzības nosegt nespēj, turklāt ir arī dārga, gribot negribot nākas turpināt jau iepriekšējās desmitgadēs visai daudz pelto ogļu dedzināšanu.

Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums par to, kas dabai nodara lielāku kaitējumu. Vai tās ir ogles, kuru intensīvs patēriņš turpina audzēt siltumnīcas efektu izraisošo gāzes slāni atmosfērā un kuru ieguvei nepieciešama aizvien jaunas dzīvās telpas iznīcināšana, vai atomelektroenerģija, kuras ieguve ir relatīvi tīra, taču krietni jāpiestrādā pie kodolatkritumu uzglabāšanas? Protams, Fukušimas negatīvais piemērs uzskatāmi norāda, ka būtu jāatbrīvojas no atomstacijām seismiski nestabilos reģionos, taču tas diezin vai varētu attiekties uz Vāciju. Savukārt mums kaimiņos esošās Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas saimniecība ir visai ilgstoši balstījusies uz atomenerģiju un iepriekšējo desmitgažu laikā nav nācies dzirdēt, ka pret dzīves kvalitāti prasīgie zviedri būtu daudz sūdzējušies.