Protams, ka filozofi nevar piedāvāt receptes, bet vai viņi paši vispār vēlas būt garīgie orientieri, "ceļa stabiņi", piemēram, izteikt kādu minējumu par to, kā apturēt vājprātīgo tempu, no kura cieš aizvien vairāk cilvēku? Daudzus gadus cilvēce veltīja pūliņiem izgudrot mūžīgo dzinēju, varbūt tagad pienācis laiks domāt, kā to piebremzēt? Ko filozofi par to domā?
Mēs tagad jau grāmatās ieliekam apzīmējumu ātrlaiks. Kad uzrakstīju Eirodzīvi (2006), man tur bija nodaļa par šo laika tempu, kas patiešām ir pieaudzis visos aspektos. Mēs arī fiziski ļoti ātri pārvietojamies. Agrāk brauca ar karieti no Pēterburgas uz Rīgu, tas bija nedēļām ilgs, grūts ceļojums, kuru varēja veikt pārreiz dzīvē. Tagad mēs ar lidmašīnu divās stundās lidojam līdz jebkurai Rietumeiropas pilsētai un uzskatām to par ļoti normālu lietu. Mums patīk ātra pārvietošanās un ātras darbības. Bet tas, ka šīs darbības velk līdzi nenormālu intensitāti un to, ka nav iespējas padomāt un pārdomāt, un ieviest procesos ilgtspējību, par kuru raudam un liekam visos valdības dokumentos. Cilvēkiem ir apmātība ar vārdiem. Tas nav tikai Latvijā, arī Eiropā. Ja pateiks vārdu, tad tas process tāds arī būs. Viens apmātības vārds ir "ilgtspējība". Tas ir novazāts, bet to lieto kā šamaņu tipa apzīmējumu. Iekšēji zinām, ka nekas nebūs ilgtspējīgi, ka tie ir blefi, bet vienalga dokumentos visur liekam šo "ilgtspējību". Atvainojos, tas ir salikts arī "resnajai" universitātes stratēģijai līdz 2020. gadam. Tas kā šamaņu vārds mēģina noklāt visu nepatiesību, kas valda dzīvē, ka viss, ko mēs ceram un saceram, vilksies ilgi, ka tam būs stabilitāte un noturība. Bet tā nav! Es to vārdu esmu galīgi pārstājusi lietot. Es tam neticu. Bet "ilgtspējība" joprojām grozās pa Briseli un mūsu dokumentiem. Bet ir parādījusies cita ideja, kurai es, iespējams, naivi, bet ticu. Ir nepieciešama refleksīva sabiedrība. Ar kolēģiem gudrojām, kā to vislabāk tulkot.
Visu interviju ar filozofi Maiju Kūli lasiet trešdienas, 20, novembra avīzē Diena!
aa
trusis nejaukais
lauki