Gribēt aizstāvēt savu pozīciju

Banku sistēmas sakārtošana atgādina korupcijas uztveri – jo vairāk par to runā, jo dziļākā bedrē šķiet esam. Lai gan, cik zinu, pēdējos gados ļoti daudz paveikts, lai situāciju uzlabotu.

Pilnīgi noteikti situācija ir labāka nekā iepriekš. Piemēram, ja uzskatām, ka daudzas problēmas mums radās no tā, ka bankās Latvijā bija liels ārvalstu klientu īpatsvars, tad nu to ir radikāli mazāk. Bija pārsimts miljardi dolāru gadā apgrozījums, tagad ir viens miljards ceturksnī. Tātad risks noteikti mazinājies. Žēl, ka to daudzi nesaprot, negrib saprast vai varbūt vadās pēc vēl kādiem citiem apsvērumiem. Mums ir bijušas arī sarunas, piemēram, ar FinCEN – viņi brīnās, ka nezinājuši par šādām pārmaiņām apgrozījumu un riskantu noguldījumu apjomos.

Neticami, ka viņi varētu būt tik nezinoši...

Lūk, par to arī mums ir jautājums! Mēs regulāri informējam ASV vēstniecību, regulāri informējam starptautiskās organizācijas, ir taču nepārtraukti Moneyval novērtējumi utt. Es pats cenšos visos medijos to uzsvērt, bet mūs nedzird. Un tad man ir tas jautājums – kāpēc mēs netiekam sadzirdēti?

Kādam politiski izdevīgi aktualizēt tieši problēmas, nevis sasniegto?

Bēdīgi, ja kāds mēģina uz tām nepatikšanām, caur kurām iet Latvija, būvēt kaut kādu savu politisko kapitālu. Tiem, kas cenšas noliegt pozitīvos panākumus un izcelt tikai problēmas savu kaut kādu interešu dēļ, būtu jāapzinās, ka tas ir pretvalstiski.

Ieskatījos, kas ir Moneyval dalībvalstis – tā pārsvarā ir Austrumeiropa un bijusī PSRS teritorija –, tur toni nosaka ne jau eirozonas valstis vai ASV. Mūs šī organizācija kritizē, kamēr, piemēram, Azerbaidžāna saņēmusi uzslavas. Šķiet dīvaini, ja tā. Arī te ir ģeopolitisko interešu ietekme?

Šī problēma, šķiet, ir atrisināta, jo nākamo Moneyval novērtējumu, ja es pareizi saprotu visas nianses, veiks FATF, kas ir Moneyval tāda kā mātes organizācija. Un tas nozīmē, ka tad jau mūs vērtēs tā organizācija, kurā ir arī Rietumeiropas un Amerikas kontinentu valstis.

Novērtējums būs labāks?

Grūti pateikt. Viss atkarīgs arī no tā, kā Latvijas delegācija spēs sevi pozicionēt. Un svarīgi ziņojumā fiksēt arī Latvijas iebildumus, ja tādi ir par kādām pozīcijām. Noteikti arī Ārlietu ministrijai jāstrādā, tas manā uztverē ir arī diplomātu uzdevums – aizstāvēt savas valsts pozīcijas.

Ārlietu resoram varētu būt iespēja ko ietekmēt?

Es domāju, ka pilnīgi noteikti!

Kā vērtējams viņu līdzšinējais pienesums šajā ziņā?

Ja Latvija kārtējo reizi ir zināmā mērā iemīcīta dubļos pēc Moneyval ziņojuma, man tomēr ir jautājums – vai visu iespējamo darījis ārlietu resors un citas ministrijas, kas tiekas dažādos starptautiskos forumos, kur būtu jāstāsta mūsu pozīcija un jāataino esošais progress? Bet skaidrs ir viens – tikai viena pati Kontroles dienesta priekšniece Znotiņas kundze kā delegācijas vadītāja nekad netiks ar to galā, ja visa valsts, visi ministri, Ministru kabinets, visi deputāti nenostāsies vienotā frontē. Protams, jākritizē trūkumi, bet tikpat labi mums ir jāliek priekšplānā visi panākumi, kas bijuši, paveiktais.

Un, ja visi runā par draudiem būt melnajā sarakstā, tad paskatāmies, kādas valstis tajā ir, – Bahamas, Botsvāna, Etiopija, Gana, Irāna, Pakistāna, Serbija, Šrilanka... Neko par tām negribu sliktu teikt, bet sajūtu līmenī, ja tam sarakstam pievienojas Latvija ar 150–200 gadus senām banku tradīcijām, ar to visu, ko darām, vai tiešām nevienam nerodas jautājums par to, vai tas ir taisnīgi un adekvāti?! Nenoliedzu, ka ir trūkumi, bet nevajag taču aiziet galējībās ar masīvu kritikas izteikšanu un labā neatzīšanu!