Ķirurģija – attīstītāko valstu līmenī

Naudas trūkums medicīnai ir hroniska problēma.

Jā, un sekas tam ir gan ārkārtīgi liels personāla, gan diemžēl arī aparatūras trūkums. Tāpēc mūsu jaunās veselības ministres uzstādījums, ka vajag simts miljonu eiro klāt katru gadu veselības aprūpei, man liekas, ir pilnīgi pareizs. Mēs varam, protams, taisīt reportāžas un aktualizēt, ka paliatīvajā aprūpē vai vēl kādā citā jomā ir problēmas, bet skaidrs, ka problēmas ir visur, kā saka, skaties, kurā kaktā gribi. Atsevišķu jomu kampaņveida atbalstīšana jau neatrisina sistēmiskas problēmas. Man liekas, tas pašreizējais uzstādījums ir pareizs – ja pagājušogad dabūja klāt 200 miljonus eiro, tas nenozīmē, ka nu viss kārtībā. Tas aizlāpīja tikai kaut kādus caurumus.

Īstenībā katru gadu vajadzētu simts miljonus klāt, lai mēs ko sasniegtu.

Ja Eiropā vidēji 8–10% veselībai dod valsts, Amerikā 20% no iekšzemes kopprodukta šai jomai aiziet, tad mums – tikai 4%. Tie, kas bijuši slimi, zina, ka diemžēl par savām zālēm lielākoties paši maksāja, arī pacientu līdzmaksājumi nav mazi. Nemaz nerunājot par to, ka zemo algu dēļ dramatiski trūkst personāla. Brīžiem, piemēram, operācijas jāatceļ, jo tajā brīdī nav personāla, kas strādā reanimācijā – pēc operācijas pacients vismaz dienu ir reanimācijā, mums vajag, lai arī tur ir kas labi strādā. Mums kardioreanimācijā, kas tiešām ir labākā reanimācija valstī, trūkst kādu 12 sanitāru un 10 māsu. Tur darbs ir īpaši smags, nevar tā, ka par mazu aldziņu saka: aizej atsēdi.

Un nevar jau arī to komandu uzturēt ar kaut kādu vienreizēju pabalstu, – te jābūt sistēmiskai pieejai.

Arī ar vienu operāciju, ko esat veikuši, nepietiek – ja ir vajadzība pēc tām, ja esat pierādījuši, ka varat veikt, un valstij tādas apmaksāt Latvijā sanāk lētāk nekā tad, ja operētu ārzemēs, skaidrs, ka tam jākļūst par ikdienu.

Jā, agrāk šos pacientus sūtīja uz Vāciju. Tātad ar to bija ne tikai valstij lielākas izmaksas, bet arī pacientiem – bija jābrauc uz to sev svešo valsti, jārēķinās ar valodas problēmu, kādam no radiniekiem jābrauc līdzi, tas nozīmē arī viesnīcas un uzturēšanās – tā tad kļūst multipla problēma, nav jau stāsts tikai par pašu operāciju. Bet, protams, arī operācijas izmaksas jāņem vērā – vai nu, kā šajā gadījumā, šo sarežģīto operāciju par 50–60 tūkstošiem veic Latvijā, vai par kādiem 120 tūkstošiem Vācijā – valstij tā ir 60–70 tūkstošu starpība.

Kas ir nepieciešams, lai šādas operācijas Latvijā notiktu regulāri?

Ir vajadzīga hibrīda operāciju zāle. Pašreiz mēs strādājam pielāgotos apstākļos.