Kas ir tas, kas šobrīd visvairāk nodarbina jūsu prātu?
Es visvairāk nodarbojos ar vistrakāko lietu – pārdomām par to, uz kurieni iet cilvēce.
Neatbildams jautājums.
Ir atbildams. Cita lieta, vai to grib un vai to sapratīs. Jo taču skaidrs, ka cilvēce vairs nevar attīstīties karojot. Tas nav iespējams. Tāpēc, ka iznīcinās sevi, ja konfliktu risinās ar tagadējiem ieročiem. Bet vai esat dzirdējuši kāda redzama politiķa kaut vienu runu par to, ka tā nedrīkst darīt? Nē, mums saka, ka 2% ieročiem ir par maz – vajag 3%! Varbūt pat 10%?
Savstarpēja iebaidīšana.
Tā nav tikai iebaidīšana. Tas noved līdz rīcībai. Saprotiet, ja tikai sāksies, gala nebūs. Ja sāksies tiešām nopietni, tad ķersies pie visiem ieročiem. Un tas ir gals.
Aukstā kara laikā kaut ko līdzīgu jau piedzīvojām.
Tas bija pavisam citādi. Tad vēl neko īsti nesaprata. Cīnījās par to, kurš būs galvenais.
Kāda būtu izeja?
Vajag, lai cilvēki, sākot ar bērniem, par to runātu. Tiek meklēti risinājumi ar varu, kā vienmēr ir bijis, bet šodien vairs nevar iet šo ceļu, jo tas kļūst arvien sarežģītāks un bīstamāks. Mēs taču pēc pēdējā lielā kara norunājām, ka būs ANO, kur visas attiecības kārtos. Neko nekārto!
Šajā situācijā gan Latvija neko globāli neizlemj.
Redziet, vispirms vajag saprast, kas tiešām var uzturēt Latviju kā tautu. Mēs galvenos lēmumus pieņemam ar savu gribu? Ne vella! Kas attiecas uz starptautiskām lietām, bez amerikāņiem tā lieta neiet. Kāpēc?
Mums nepieciešams stiprs balsts. Alternatīva būtu Krievija, kas gan daudz pāri nodarījusi.
Bet brīžiem nevaru saprast, kāpēc pie mums nezina, ka mums bija palīgi, kad mēs kļuvām atkal neatkarīgi. Atbrauca apmēram 300 latviešu no tās pašas Amerikas un stāstīja: pie velna to rūpniecību, Amerika dos naudu, un būs moderns viss, jāiet tikai nost no krieviem. Un kas tagad? Bez palīdzības nevaram uzturēt savu ekonomiku, mēs zaudējam cilvēkus – trešdaļa ir aizbraukusi. Jūs padomājiet – vai tā ir cīņa par Latviju?
Kā vajadzētu?
Vispirms nevajag līst klāt kādam. Latviešiem ir sava vēsture. Ilga. Tāda, ko vajag ņemt vērā. Apmēram 500–600 gadu vācieši mums mācīja strādāt. Un izveidoja strādīgu, atbildīgu tautu. Bet nekad nemācīja un nekad neļāva mācīties pašiem uzņemties atbildību, izlemt, iet ar savu domu. Kad kāds saka, cik slikti viss tagad notiek, es saku: un kāpēc ir pamats tā sūdzēties? Vainīgi esot tie tur augšā, kas pie varas. Kādi "tie tur"? Tie ir tie paši, kas mēs. Tikai viņiem ir iedota vara, bet viņi neprot ar to rīkoties.
Problēma, ka Latvijai šobrīd nav sava priekšstata par attīstību.
Varbūt problēma arī tā, ka mediji ir zaudējuši savu lomu? Sociālie tīkli pārņem informatīvo telpu.
Protams! Arī mediji nerunā par to, kas ir vissvarīgākais – kas būs ar mūsu valsti. Kas notiek? Uz kurieni mēs ejam? Nav tāda izdevuma šobrīd un arī nav tādas televīzijas, kam ir priekšstats, kas ir šodien Latvija, uz kurieni tā iet.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 3. decembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Robis
Sr
Neaizmirstala