Maigi sakot, dīvaini šobrīd Kultūras ministrija (KM) virza ieceri par akustiskās koncertzāles būvniecību kādreizējās kompartijas ēkas vietā Elizabetes ielas sākumā. Oponenti tiek ignorēti, padotās iestādes piebalso priekšnieku vēlmēm, alternatīvas šai vietai vairs netiek izskatītas.
Tieši tā diemžēl notiek. Ļoti interesanta ir Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vēstule ar atteikumu iekļaut ēku kultūras pieminekļu sarakstā, tajā viņi gari un plaši ir aprakstījuši komunistiskās partijas konjunktūru, bet patiesībā redzam, ka viņi tagad darbojas tieši tāpat, ar tiem pašiem paņēmieniem – faktiski neatlaidīgi tiek bīdīta uz priekšu ideja, ka koncertzālei jābūt tieši tur, lai arī arvien vairāk un vairāk parādās pretarguments, ka tā nav laba ideja. Liels prieks par studentiem, kuri forumā, kura galvenais mērķis bija parādīt, kā parkā var realizēt koncertzāles ideju, visi kā viens uzstāja, ka nav ne koncertzāles programmai īsti vietas, ne arī tā būtu pareiza doma nojaukt esošo funkcionējošo ēku. Arī mūsu birojs kopš pirmās dienas, kad izskanēja ideja par koncertzāli šajā vietā, iestājies par to, ka tos 70 vai 80 miljonus, par kuriem runā koncertzāles sakarā, būtu daudz vērtīgāk izmantot kā injekciju kādai apkaimei, kura ir patiesi degradēta, kurai nepieciešams kaut kāds impulss attīstībai. Jo skaidrs, ka šādi objekti automātiski kļūst par enkurobjektiem un piesaista attīstību.
Parkā nekam vairāk nebūs vietas...
Elizabetes ielas sākumam, klusajam centram nekāda šāda veida attīstība šobrīd nav vajadzīga. Viss funkcionē tāpat. Tāpēc arī šīs vietas izvēle koncertzālei ir nepamatota un absurda.
Tas ir vēstniecību rajons. Varbūt vēstnieki būs tie, kas no rītiem tur dzers kafiju kafejnīcā.
Protams, kaut ko tur iebūvējot, dzīvība gan jau būs, bet, ja ir iespēja ieguldīt resursus daudz efektīvāk kādu degradētu teritoriju attīstīšanā, uz to būtu jātiecas. Būtiski arī tas, ka pašlaik pilnībā tiek ignorēti daudzu profesionāļu viedokļi – tā nav tikai, kā mēs tiekam saukti, "sauja arhitektu" – savu kritisko nostāju paudusi Nacionālā arhitektūras padome, kas ir Kultūras ministrijas paspārnē, un arī Latvijas Arhitektu savienība, kas ir vienīgā profesionālā šāda organizācija Latvijā. Nostāja bija: jā, mēs varam pieņemt Elizabetes ielas novietni kā vienu no apskatāmajām, bet tā jāvērtē kopā ar visām pārējām iepriekš pētītajām novietnēm vai arī ar kādām jaunām. Diemžēl šobrīd KM ir uzņēmusi kursu, ka par pārējām novietnēm neviens neko nevēlas dzirdēt, visos veidos tiek spiests tikai uz to, ka koncertzāle esot jābūvē Elizabetes ielā, – sākot ar speciāli rīkoto Baltijas arhitektūras skolu un profesūras akadēmisko forumu – plenēru, ir jau arī iepirkums par konkursa organizēšanu. Nedēļas sākumā mediju pasākumā, ko organizēja KM, (kā viņi saka, kļūdas pēc, bet sazin vai) tika ignorēts Fold.lv žurnālistes jautājums: "Liela daļa studentu grupu aicināja pārskatīt šo novietni kā piemērotāko koncertzāles būvniecībai, rosinot aplūkot arī citas novietnes. Vai šis plenēra rezultātu aspekts tiks ņemts vērā?" Uz to tika paziņots: "Ja jautājumu nav, pasākumu beidzam."
Tiešām ar komunistu metodēm pret komunistu celtni. Redzams, ka priekšplānā politika, nevis diskusija par vietas piemērotību un to, vai jaunā būve varētu būt arhitektoniski vērtīgāka par esošo.
Es domāju, ka arguments par to, ka tā ēka bijusi saistīta ar kompartiju, ir absolūti nevietā, jo, parunājot ar jauno paaudzi, redzams, ka viņiem tā partijas piesaukšana neko neizsaka – viņi ēku vērtē kā ēku bez kādām labām vai sliktām asociācijām. Un tā, man liekas, ir labākā pieeja – ēka jāskata no šīsdienas skatpunkta, ņemot vērā, ka tā joprojām ir labā stāvoklī, funkcionējoša, tā, par brīnumu, ir saglabājusies ļoti autentiska. Pat Valsts nekustamie īpašumi pirms diviem gadiem izvērtēja projektu par Ekonomikas ministrijas pārvietošanu uz šīm telpām, veica aprēķinus, ka pat ar 32 miljonu investīcijām šī ēka sevi dzīves ciklā ļoti ātri atpelnītu.
Bet mani tiešām uzjautrina pašreizējo lēmumu pieņēmēju salīdzināšana ar to, kā rīkojās komunistiskā partija, jo es domāju, ka pašreizējās pārvaldes metodes KM nav ne par kapeiku labākas.
Dzirdēta šausmināšanās par šiem miljoniem, taču arī ministrijas un tās iestāžu patlaban izmantotās ēkas prasa pietiekami lielus ieguldījumus – par to nez kāpēc noklusē...
Tam, ar ko mūs te baida, – ar komunisma bubuļiem, ar investīcijām – nav pamatojuma.
Vēl saka – šādu ēku nevarot nosiltināt un esot bijušas problēmas ar plakano jumtu.
Ja negrib darīt, tam pamatojumu vienmēr var atrast. Par plakanajiem jumtiem runājot – tehnoloģijas pa 50 gadiem ir grandiozi progresējušas, tagad uztaisīt tādu plakano jumtu, kas netek, var ļoti elementāri. Siltināšanu var veikt arī no ēkas iekšpuses – tas ir mazliet piņķerīgāk, bet to var izdarīt. Galu galā mēs arī no šīs 50 gadu vecās ēkas negaidām tieši tos pašus standartus, ko gaidām no mūsdienīgas pasīvās mājas. Mēs taču arī Rundāles pilij neuzstādām saules žalūzijas, saules kolektorus un kaut ko tamlīdzīgu. Mums vienkārši jāpieņem, ka šī ir vēsturiska ēka, šis ir mūsu mantojums.
Cilvēki pārsvarā zina šo ēku no bildēm, daļa tai garām gājuši, redzējuši fasādi, retāk kāds bijis iekšā. Kas tajā ir tas vērtīgais, kāpēc šī ēka būtu saglabājama?
Sāksim ar tipoloģiju. Protams, ēkas autori ir ietekmējušies no UNESCO ēkas Parīzē, bet šāda tipoloģija tiek izmantota vēl joprojām mūsdienās. Centrālā kāpņutelpa, no kuras atzarojas vairāki ēkas spārni ar pārējām telpām, patiesībā ir tipoloģiski veiksmīgs risinājums, jo, no rītiem ejot uz darbu vai vakarā mājās, cilvēki kāpņu telpā satiekas, komunicē. Arī tagad labākajās grāmatās par mūsdienu biroju arhitektūru ir iekļauta šī tipoloģija – ir pagājuši 50 gadi, bet tā joprojām tiek atzīta kā laba.
Otrs faktors: protams, ēkas pasūtītājs bija kompartija, taču līdz ar to – kaut kādos mikrorajonos mēs redzam standarta risinājumus un standarta kvalitātes izpildījumu, bet šādiem īpašajiem objektiem, kā kultūras vai pārvaldes objekti, ir bijusi veltīta īpaša uzmanība, piemēroti speciāli risinājumi, augsta detaļu kultūra, kvalitatīvi izmantotie materiāli. Par to var pārliecināties manās publikācijās sociālajos tīklos, kur par to ir plašāka informācija.
Vēl īpaša pērle ir ēku komplektā esošā konferenču zāle, kurā ir akustiķa Vecsīļa projektētais interjers. Vecsīlis zināms ar tādiem objektiem kā Doma baznīca, Dzintaru koncertzāle, Rīgas Krievu teātris, Dailes teātris. Visi viņa darbi ir ikonika un kanonizēti, te pēkšņi dīvainā kārtā vienā ēkā viņa veikums kultūras mantojuma uzraugiem absolūti nerūp, KM ir gatava to nojaukt.
Protams, vērtība ir arī interjeros. Ēkas apdarē plaši izmantots dabīgais akmens – autori paši braukuši uz Urāliem, to atlasījuši.
Patiesībā es aicinātu cilvēkus, kuri gribētu iepazīt šo ēku tuvāk, apmeklēt 438. kabinetā iekārtoto Mākslas, arhitektūras un dizaina (MAD) telpu, kurā katru nedēļu ir sava izstāde, pie reizes apskatot šo ēku no iekšienes un pārliecinoties, vai tiešām tās stāvoklis ir tik šausmīgs.
Bet es gribu uzsvērt, ka mēs iestājamies pat ne tik ļoti par šīs ēkas saglabāšanu kā pret to, cik ačgārni noris pats process. Atsevišķi politiķi klaji ignorē demokrātijas principus, lēmumu pēctecības principus. Bija KM pētījums par deviņām vietām, kur varētu izbūvēt akustisko koncertzāli, bet tad šo pētījumu nometa malā, jo pilnīgi ne no kurienes uzradās vieta Elizabetes ielā, kas nekad iepriekš netika apskatīta. Šādi gājieni rada neticību ministrijai un tās iestādēm kā profesionāļiem.
Ir uzņemts kurss uz ēkas nojaukšanu, bet vēl nav sākts runāt par tādām elementārām lietām, par ko runā ne tikai arhitekti, bet arī mūziķi, proti, par akustiskās koncertzāles kritērijiem – ko grib redzēt, kādas būs tās vērtības, kāda būs programma. Manuprāt, vispirms vajadzētu definēt, kas ir šī Nacionālā koncertzāle, un tad ķerties pie programmas sastādīšanas, lai tad atbilstoši programmai un kritērijiem varētu vērtēt potenciālās novietnes. Rīgā ir simtiem tukšu ēku, valstij vien pieder 46 grausti Rīgas teritorijā, ir daudzas neizmantotas teritorijas. Nav obligāti jānojauc kāda vēl izmantojama ēka, lai uzbūvētu koncertzāli.
Un vēl būtiski, ka šīs koncertzāles projektu bīda valsts, pilnībā ignorējot pašvaldību. Taču koncertzāles izbūve rada arī pamatīgas pārmaiņas galvaspilsētā. Pašreizējā Rīgas dome ir atvērtāka, pieejamāka, šajā jautājumā valsts varētu veidot dialogu arī ar pilsētu.
Teicāt, ka nav programmas, skaidrības par iecerēto koncertzāli. Kam būtu jābūt, teiksim, ja būvētu tā dēvētajā zaļajā pļavā?
Tas jādefinē valstij. Var attīstīt tikai kā koncertzāli, var kā kāda mūzikas kolektīva mājvietu, var attīstīt komplektā ar mūzikas skolu, tāpat arī kopā ar viesnīcām, konferenču centru utt. Katrai šai izvēlei būtu kaut kāda cita programma, cits apjoms, citas izmaksas. Bet tieši ar to, ar šādu biznesa, kultūras, sociālo plānu vajadzētu sākt.
Pieminējāt zaļo pļavu. Manuprāt, jābūvē nevis zaļā pļavā, bet labāk, kā jau teicu, degradētā teritorijā, jo tas būtu grūdiens apkārtnes attīstībai.
Bet valdība ir pieņēmusi lēmumu koncertzāli būvēt tieši konkrētā vietā, kultūras ministrs šo projektu virza gluži kā Lukašenko atomelektrostaciju. Vai ir iespējams to apturēt, lai beidzot īstenotu demokrātiski apspriestā un loģiskā secībā?
Ministrija tiešām tai netīkamos argumentos neklausās. Mums atliek uzrunāt citus. Varbūt tas ir Ministru prezidents, Valsts prezidents, kādas starptautiskās arhitektūras un mantojuma aizsargāšanas organizācijas. Te vairs nav runa par to, ka saujiņai arhitektu kas nepatiktu, – te virkne profesionāļu organizāciju, eksperti, būtiski to argumenti tiek ignorēti. Tas galīgi nav atbilstoši labas pārvaldības principiem.
Galu galā Rīgas vēsturiskais centrs vēl joprojām ir UNESCO aizsardzībā. Vēsturiskā centra robeža ir apgājusi apkārt dažām ēkām, kuras nav uzskatītas par atbilstošām kvalitatīvai pilsētvidei, taču šī Elizabetes ielas ēka aizsargājamā teritorijā ir iekļauta, par to nevienam nav radušies jautājumi. Tāpēc domāju, ka mēs droši varam vērsties arī UNESCO.