Vai Progresīvajiem ir sajūta, ka Jaunā Vienotība (JV) patiesi izdarīja visu, lai panāktu jūsu līdzdalību topošajā valdībā, vai pirmdien Krišjāņa Kariņa izteiktais piedāvājums saņemt ministra amatu, bet ne vietu pie topošās valdības koalīcijas galda bija uzbūvēts tā, ka to nevarējāt nenoraidīt? Kā šis viss ir atstājis Progresīvajos rūgtumu un negatīvi ietekmēs abu partiju tālākās attiecības?
Ne par kādu rūgtumu nevar būt runa, jo mēs politikā neesam jaunpienācēji un šis piedāvājums jau nebija nekas jauns un pārsteidzošs – patiesībā jau no pirmās dienas, kad tikāmies ar Valsts prezidentu, mēs sadzirdējām kaut kādu līdzīgu modeli – viņš izteicās par 3 + 1, un mēs no pirmās dienas medijiem uzsvērām, ka esam gatavi sadarboties tikai tad, ja būsim līdzvērtīgi partneri. Un šis piedāvājums nozīmēja, ka mums nepiedāvāja būt koalīcijā, lai gan mēs zinām, ka tieši koalīcijas sadarbības padomē tiek pieņemti visi lēmumi. JV piedāvājums mums ieņemt ministra amatu no viņu kvotas norādīja uz viņu labvēlību un ietekmi, bet mēs esam neatkarīgs politisks spēks, kas paši vēlas pieņemt lēmumus. Un šis piedāvājums arī nozīmēja, ka mēs nevarētu virzīt savas prioritātes, kuras sarunās ar JV par koalīcijas veidošanu bijām minējuši, – par tiesiskumu un sociāli atbildīgu politiku. Tādēļ arī mēs [pirmdien] ātri reaģējām, jo bijām par to jau runājuši un uztvērām šādu piedāvājumu kritiski, un vairākkārt arī atkārtojuši – vai nu pilnvērtīgi koalīcijas partneri, vai pilnvērtīgi un valstiski domājoši opozīcijas pārstāvji.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 28. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!