Nekoncentrēties tikai uz algām

Ir pieņemts valsts budžets. Redzam, ka nav turēti likumā Par veselības aprūpes finansēšanu ierakstītie solījumi mediķiem par algas palielināšanu. Algas par 20% ir palielinātas vienīgi rezidentiem. Mediķi draud ar vērienīgām protesta akcijām. Kā jūs komentētu šo situāciju – vai mediķu nepiekāpība ir pamatota?

Es kā veselības ekonomiste raugos plašāk – arī uz cēloņiem, kas šo situāciju radījuši. Veselības aprūpes lielākā problēma visus neatkarības gadus ir bijuši īstermiņa lēmumi, neizvērtējot to sekas ilgtermiņā. Ir trūcis sistēmiskas pieejas nozarei.

Vai algu paaugstināšanu mediķiem jūs uzskatāt par īstermiņa lēmumu?

Ļoti svarīga ir publiski paustā retorika šajā sakarā, lai visa sabiedrība saprastu, kas ar to tiek domāts. Mēs skaidri zinām, ka algas mediķiem nemaksā Veselības ministrija. Līdz ar to retorika, kas balstīta tikai algu paaugstināšanā, sabiedrībā tiek uzņemta pretrunīgi. Tas, ko mēs redzam, – ārstu vidējais atalgojums nav tas zemākais. Ja mēs skatāmies plašāk, Veselības ministrijas galvenais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu saprātīgos termiņos. Divi primārie jautājumi ir par pakalpojumu groza apmēru un valsts maksātajiem tarifiem par pakalpojumu. Šajā kontekstā arī jāskata jautājums par ārstu algām, jo pašlaik atalgojuma palielinājums neaiziet vienmērīgi visiem ārstiem. Darba samaksa mediķiem ir ļoti atšķirīga pat vienas iestādes ietvaros. Proti, ārsta algu veido ne tikai tarifā noteiktā likme par slodzi, bet dažādas piemaksas, kā rezultātā ārsta algu var veidot pat desmit komponenšu. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka tarifā noteiktā likme ir tik zema, ka slimnīcas domā, kā noturēt speciālistus. Nevar būt tā, kā ir pašlaik, kad ārsti, darot vienu un to pašu darbu vienā ārstniecības iestādē, saņem ļoti atšķirīgu samaksu. Nepareizi ir arī tas, ka kādā ārstniecības iestādē rezidentiem ir piemaksa, citā nav. Manuprāt, ir jābūt lielākai skaidrībai par to, kā, sniedzot publiskos pakalpojumus, veidojas mediķu darba samaksa.

Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, tā vietā, lai vienkārši paaugstinātu minimālo likmi, ir jāpārskata visa atalgojuma sistēma?

Gan, gan. Minimālās likmes arī noteikti ir jāceļ, jo tas attiecas tieši uz pakalpojuma tarifu. Piemēram, par 15 līdz 20 minūšu valsts apmaksātu konsultāciju diagnozes noteikšanai ārsts saņem 4 līdz 5 eiro uz rokas. Par privātu pakalpojumu ārsts saņemtu vismaz divas reizes vairāk. Tad nav jābrīnās, ka trūkst speciālistu, kas sniegtu valsts apmaksātus pakalpojumus. Līdz ar to tarifam ir ļoti liela nozīme. Es pat teiktu, ka valsts apmaksāto pakalpojumu tarifiem ir izšķiroša loma, lai sekmīgi funkcionētu valsts apmaksātā veselības aprūpe. Pašlaik vairumā gadījumu, īpaši attiecībā uz terciāriem pakalpojumiem, tarifi nesedz to pašizmaksu. Tas noteikti ir arī jautājums par to, kas ietilpst pakalpojumā. Arī Pasaules Banka ir rekomendējusi izveidot šādus standartus, kas apraksta katru pakalpojumu, lai to kvalitāte būtu vienāda visās ārstniecības iestādēs. Latvija ir viena no retajām valstīm, kur šādu ārstēšanas protokolu nav, izņemot atsevišķus, ļoti dārgus. Līdz šim tāda ir bijusi valsts politika – labprāt neaprakstīt visu, kas jāietver konkrētajā pakalpojumā, jo tad tas būs daudz dārgāks. No ekonomikas viedokļa tā ir liela kļūda.

LTV raidījumā Tieša runa izskanēja, ka, operējot vēzi, ne visās ārstniecības iestādēs tiek izņemti limfmezgli un faktiski to veic tikai Rīgas Austrumu slimnīcā. Lai gan tas ir vitāli svarīgi tālākajā ārstēšanas procesā. Tas ir uzskatāms piemērs, kas notiek, ja nav izstrādāti pakalpojumu apraksti.

Tieši tā. Un tas diemžēl turpinās gadiem.

Kam šie pakalpojumu standarti būtu jāizstrādā – ministrijai vai profesionālajām asociācijām?

Vispirms būtu jātiek skaidrībā, kas atbild par nozaru metodisko vadību. Pašlaik mums ir galveno speciālistu institūcija un asociācijas, kas darbojas sabiedriskā kārtā. Taču valstiskā līmenī viena atbildīgā nav. Mēs nevaram prasīt, lai visu atbildību uzņemas sabiedriskās organizācijas.

Kā var būt, ka teju 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas nav tik elementāras lietas kā pakalpojumu standarti? Kā jūs to skaidrojat?

Mēģinājumi tādus izstrādāt ir bijuši. Piemēram, 2010. gadā tika nodibināts Veselības ekonomikas centrs, kam ar to vajadzēja nodarboties. Tad politiski tika nolemts, ka tāda institūcija nav vajadzīga, un to uzlika uz Nacionālā veselības dienesta pleciem. Taču praksē pakalpojumu pirkšana nav saistīta ar to, vai šādi standarti ir izstrādāti vai ne. Viens no iemesliem – tikko šādus pakalpojumu standartus izstrādās, tā noteikti izrādīsies, ka pakalpojumi maksā daudz vairāk nekā pašlaik noteiktie tarifi.