Pabalstu vietā – pakalpojumu apmaksu

Šonedēļ valdība akceptēja pieņemšanai Saeimā grozījumu projektu Valsts sociālo pabalstu likumā, paredzot ar šī gada 1. jūliju lielāku atbalstu adoptētājiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Vai tas ir risinājums tām problēmām, ar ko šie cilvēki saskaras?

Ir labi, ka kaut kas tiek darīts šajā ziņā. Protams, ja ģimenes budžetā pabalsta veidā šobrīd ienāk 214 eiro un būs 314 eiro mēnesī, tad tas pilnīgi viennozīmīgi būs jūtamāks atspaids. Taču vienlaikus jāatzīst, ka problēmas vien ar to simts eiro pielikumu atrisināt nevar.

Pabalstiem ir daudzas sliktas īpašības. Pirmā – pabalsti parasti nav piesaistīti ne pie vidējās algas, ne pie kaut kāda minimālā iztikas minimuma, līdz ar to tos var nemainīt kaut vai desmit gadu, kamēr nāk labais onkulis vai labā tante un kaut ko mazliet piemet. Valstī situācija mainās, izmaksas aug, bet pabalstu summa mainās vien tad, kad ir politiskā griba tos mainīt, teiksim, pirms vēlēšanām tos mēdz pacelt, jo grib, lai lēmējus atkal ievēl, pēc vēlēšanām pabalsti tiek aizmirsti...

Tagad vēlēšanas pagājušas. Vai politiķu gatavība šo jautājumu risināt nav saistīta ar to, ka šo jautājumu nesen skatīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, kuras sēdē klāt bija kāda māmiņa ar šādu kopjamu bērnu?

Jā, es saprotu, ka tieši pēc šī gadījuma jaunā ministre burtiski mēneša laikā ir panākusi šo grozījumu pieņemšanu valdībā, un paldies viņai par to. Bet tad mēs varam uzdot jautājumu: vai tiešām ir jānonāk līdz tam, kad nekas cits neatliek, kā mātei ar smagi slimu bērnu doties uz komisijas sēdi Saeimā, lai beidzot politiķi šo problēmu pamanītu un būtu vismaz kaut kā gatavi risināt?!

Bet atgriezīsimies pie pabalstiem kā tādiem. Otra to vājā vieta ir tā, ka pabalsti tādā veidā, kā tie tiek izmaksāti, faktiski veido mūsu valsts ēnu ekonomiku. Valdība a priori tev iedod naudu, par kuru tev būtu jāpieņem darbā cilvēks, pat zinot, ka summa ir tik maza, ka neviens nestrādās par naudu, kas paliks pēc nodokļu nomaksas. Nauda tiek nodota pakalpojuma saņēmējam, skaidrs, ka viņš aprūpētājam spiests maksāt bez kādiem nodokļiem, lai tikai vispār saņemtu sev vajadzīgo pakalpojumu.

Ja ģimene uzņemas nodrošināt aprūpi, tad it kā nodokļu problēma atkrīt, jo pabalsts tad ir daļa no ģimenes budžeta.

Bet kāda tad dzīve ir vecākiem? Ja ģimenē ir bērns ar smagu invaliditāti, viens no vecākiem, parasti māte, spiestā kārtā paliek mājās, upurē bērna kopšanai savu profesionālo, savu privāto dzīvi. Tā ir absolūti absurda situācija, kas tieši izriet no šīs pabalstu politikas, jo, kā jau runājām, algot aprūpētāju par valsts piešķirto naudu nav iespējams. Un tas arī nozīmē, ka valsts pakļauj šādu bērnu vecākus pilnīgai nabadzībai. Vispirms divi cilvēki – bērns ar invaliditāti un, teiksim, viņa māte, kas uzņēmusies kopējas darbu, – dzīvo no viena šāda neliela pabalsta, savukārt, kad mātei pienāk pensijas vecums, viņa saņem vien sociālā nodrošinājuma pabalstu, jo, protams, spiestā kārtā kļūstot par pilna laika bērna kopēju, lielu daļu mūža nav varējusi strādāt, nodokļi par viņu nav maksāti, pat neraugoties uz to, ka daudziem no šādiem vecākiem bijušas labas izglītības, viņi būtu bijuši valstij noderīgi kā kvalificēti speciālisti.

Cik daudz ir šādu kopjamu cilvēku?

Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem ir apmēram 2000 cilvēku, kuri saņems šo pabalstu. Tas nav nenormāli liels skaits, ja mēs ļoti godīgi uz to paskatāmies, skaidrs, ka tik daudz naudas valsts var atvēlēt, lai viņu aprūpi nodrošinātu pilnvērtīgāk.