Ribickis: Augstākajai izglītībai ir izšķiroša nozīme attīstībā

Par finansējuma nepietiekamību ir runāts gadiem, taču nekas īpaši nemainās. Kāds tad ir loģiskais risinājums – no vienas puses, tik ļoti gribam iekļūt prestižās reitingu vietās, no otras puses – aizvien pamatīgi atpaliekam no reālajām vajadzībām.

Pēc iestāšanās ES bija tāda pozitīva tendence, un mūsu valdības vairāk vai mazāk ieklausījās arī ES norādēs, ka augstākā izglītība, zinātne un pētniecība ir jāattīsta, īpaši jaunajām dalībvalstīm. Līdz 2008. gadam jau sāka šajā virzienā parādīties gaisma tuneļa galā, ka arī mums tūlīt būs kaut kas līdzīgs kā tepat pāri jūrai, Stokholmā vai Helsinkos. Bet tad nāca traģiskais 2008. un 2009. gads ar finanšu krīzi, un mūsu tā laika vadība ar sociālo partneru – Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības – piekrišanu nolēma uz pusi samazināt finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei. Un Latvijā nenotika valūtas devalvācija, kā tam vajadzēja loģiski notikt, bet gan tika uz pusi samazināts finansējums jau no nākamā mēneša pēc lēmuma pieņemšanas. Zinātnei šis samazinājums bija pat par 60%. Ja pavērosit, kas notika pēc 2009. gada, tad redzams, ka praktiski visu laiku šis finansējums ticis turēts nemainīgs, nevis ar tendenci sasniegt vismaz 2008. gada līmeni.

Lai gan tika solīts...

Jā, un arī likumā par augstāko izglītību ir rakstīts, ka finansējumam jābūt 1,5% no iekšzemes kopprodukta. Bet jau desmit gadu garumā likums par valsts budžetu ir augstāks un attieksme pret augstāko izglītību ir ļoti, ļoti nenoteikta.

Jūtaties pabērna lomā?

Nē, tā mēs nejūtamies. Mēs darbojamies atbilstoši esošajiem apstākļiem, jo arī ne šogad, ne nākamgad, manuprāt, nebūs tādu lēmumu, kas paredzēs augstākajai izglītībai Latvijā piešķirt divas, trīs reizes vairāk līdzekļu, lai nodrošinātu visiem pieejamu augstāko izglītību. To patiesībā var realizēt ne tikai caur valsts augstskolām un universitātēm, bet arī caur privātajām mācību iestādēm, taču šobrīd skaidrs, ka nepieciešamie līdzekļi ir jāpiesaista pašām augstskolām.

Varbūt iemesls ir nepareiza sapratne par to, ka finansējums augstākajai izglītībai būtībā ir arī finansējums zinātnei un valsts attīstībai kopumā?

Augstākā izglītība universitātēs būtībā nav atdalāma no zinātniskās pētniecības, jo katram profesoram atbilstoši likumam puse darba laika ir jāvelta studentu mācīšanai, bet otra puse – zinātniskajai pētniecībai. 

Tomēr mums taču valstī to neatzīst, ka profesors ir uz pusslodzi pētnieks, – tas ir jāpierāda ar visādām metodēm, jāpārslēdz līgumi. 

Birokrātija ir tā samudžināta, ka tagad oficiāli tiek rēķināts, ka viena sešpadsmitā daļa no profesora slodzes ir tas, ko skaita kā pētniecību un ierēķina bāzes finansējuma piešķiršanai. Šī attieksme demonstrē sava veida vienaldzību pret augstāko izglītību. Taču mums jābūt optimistiem un jācer, ka ar visas sabiedrības zināšanu līmeņa paaugstināšanos nepieciešamība pēc augstākās izglītības šādai cilvēku skaita ziņā nelielai tautai ir vienīgā izeja, lai būtu konkurētspējīgi pasaulē. Un finanšu ierobežojums un iedzīšana kredītu saistībās ir pilnīgs absurds Latvijas apstākļos. Ir arī ierasts viedoklis – nāks jauns ministrs vai ministre un tad nu daudz ko mainīs. Saprotiet, pasaules pieredze rāda, ka viens ministrs vai ministre nevar izmainīt ierasto kārtību, bet var iesākt un aktīvi palīdzēt šai nozarei attīstīties. Taču esam arī pieredzējuši vienu otru, kas atnāk un definē, ka viss esošais ir slikts, ka jāveido tikai maksas augstākā izglītība, – tās ir ļoti populistiskas idejas. Ja raksturo visu Latvijas augstāko izglītību kā tādu, mums principā ir visliberālākā augstākās izglītības sistēma Eiropā, jo mums ir kopumā 27 augstākās izglītības iestādes, tostarp daudz privāto augstskolu, sešas universitātes... Nekur citur pasaulē nav atļauts privātajās augstskolās, piemēram, gada peļņu izmaksāt dividendēs. 

Manuprāt, milzīga kļūda tika pieļauta deviņdesmito gadu sākumā, kad pieņēma likumu, kas atļāva īstenot studiju programmas – arī inženierzinātnēs un dabas zinātnēs – ar ne vairāk kā 20 kontaktstundām nedēļā. Iepriekšējos laikos bija 40–45 kontaktstundas nedēļā. Bet tad atguvām neatkarību, un šīs eiforijas un panākumu fonā cilvēki izglītības un zinātnes ministrijā kopā ar tā laika augstskolu rektoriem izdomāja, ka 20 kontaktstundu nedēļā ir pietiekami, lai inženieris, elektriķis vai mehāniķis kļūtu par labu speciālistu, pārējo studiju laiku mācoties pašu spēkiem. Tā dēļ notika studiju priekšmetu samazināšana, apvienošana, un pie tā pieticīgā augstākās izglītības finansējuma apjoma deviņdesmitajos gados viena liela daļa mācībspēku aizgāja biznesā. RTU mācībspēki un doktoranti vien tolaik izveidoja ap 250 uzņēmumiem, kas bija pozitīvi tautsaimniecībai, bet zaudējums izglītībai. Šobrīd likums ir mainīts, un ir atļauts lielāks kontaktstundu skaits, taču papildu finansējums tam nav piešķirts. Visās valstīs jau saka, ka budžets ir nepietiekams un tādēļ augstskolas piesaista naudu no citiem avotiem, lai nodrošinātu arī studiju procesu, taču Latvijā un citās valstīs šī attiecība reālos skaitļos ir viens pret desmit. Manuprāt, mūsu valdībai tomēr vajadzētu daudz vairāk ieklausīties ES ieteikumos par augstākās izglītības un zinātnes finansēšanu.