Aizvadīto mēnešu laikā valdības lēmumi un to pieņemšanas process radījis asas diskusijas sabiedrībā un neapmierinātību ar valdības darbu. Ja salīdzinām ar pagājušā gada pavasari, pirmajā pandēmijas vilnī sabiedrība daudz vairāk uzticējās valdības spējai krīzi vadīt profesionāli, līdz ar to sabiedrība un katrs individuāli daudz vairāk iesaistījās pandēmijas ierobežošanas pasākumos. Kā vērtējat pašreizējo situāciju – esam zināmā izšķiršanās brīdī par daudzām lietām, ne tikai Covid-19 pārvarēšanu?
Es tomēr atļaušos teikt, ka neesam tik ļoti kritiskā brīdī, ka izšķirtos valsts liktenis. Drīzāk es teiktu – visa pasaule ir tādā situācijā, kādā nekad nav bijusi, līdz ar to viss, kas ap mums notiek, tostarp nu jau ieilgusī pandēmija, visus ir ļoti nogurdinājusi, kam lielā mērā iemesls ir drošības sajūtas zaudēšana. Ja cilvēks nespēj apmierināt pamatvajadzības, tostarp arī drošības sajūtu, tas viņu izsit no līdzsvara. Viens faktors šai līdzsvara zaudēšanai un pagurumam ir ilgais laiks jaunajā un nepieredzētajā situācijā, otrs – mums Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Austrāliju, Āziju un Jaunzēlandi, pēc pirmā pandēmijas viļņa, kad vasarā vīruss nedaudz atkāpās, radās maldinošas un nepamatotas cerības.
Tobrīd tiešām kā sabiedrība bijām ļoti disciplinēti. Kā zināms – ja visi lietas darām pareizi, tad arī gūstam pozitīvāku rezultātu. Taču kādā brīdī sākām justies nepamatoti drošāki, savā ziņā noticot, ka atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm varam dzīvot savā drošības burbulī, ka esam daudz imūnāki pret vīrusu, jo cilvēkiem ir vēlme ticēt labām lietām.
Un tad, pakļaujoties daudzu nozaru pārstāvju sava veida spiedienam ''atlaist grožus'', pārāk ātri un pārāk lielā apmērā samazinājām ierobežojumus. Kad sāk atkal visu vērt vaļā, ir grūti apstāties pie saprātīgas robežas. Taču diemžēl jau rudenī pasauli bija pārņēmis dezinformācijas vilnis par to, ka tāda vīrusa vispār nav vai tas ir krietni pārspīlēts, turklāt pat sabiedrībā zināmi cilvēki (ne tik daudz cienīti, cik vienkārši plaši zināmi) skaļi sāka skandēt, ka šis viss ir izdomājumi, ka valdība mums nepamatoti uzliek dažādus ierobežojumus, un tad sabiedrībā sākās pretreakcija valdības lēmumiem. Visi šie faktori kopā ar tumšajiem rudens un ziemas mēnešiem cilvēkos radīja ļoti lielu nogurumu.
Turklāt teju visās Eiropas valstīs papildu izaicinājums kvalitatīvai un vienotai krīzes pārvarēšanai ir tas, ka valdību koalīcijas veido daudzas un dažādas partijas, kuras katra vēlas būt savā ziņā stāvokļa noteicējas. Tajās valstīs, kurās valdību veido divas vai trīs partijas, ir daudz vieglāk panākt loģiskus kompromisus lēmumos. Latvijā spilgti redzam, ka katrai valdības partijai ir savas ambīcijas, turklāt tuvojas arī vēlēšanas, kā dēļ partijas jau sāk izteikt dažādus solījumus saviem potenciālajiem vēlētājiem. Taču tiek aizmirsta galvenā lieta – patiesībā, ejot uz vēlēšanām, mēs ievēlam politiķus un tādējādi arī valdību, lai viņi strādātu kā komanda. Ir saprotami, ka konkrētās partijas ministrs valdībā cenšas maksimāli aizstāvēt savas pārstāvētās jomas intereses, tomēr krīzes brīdī redzam, ka ļoti pietrūkst politiķu izpratnes spēt šādā situācijā nolikt malā savu savstarpējo patiku vai nepatiku un ambīcijas un rīkoties patiešām atbildīgi vienotā komandā.
Tiek pieļauts, ka inficēšanās apjoms nebūtu tik ļoti pieaudzis tādos apmēros, ja valdība vēl pērn rudenī, redzot situācijas pasliktināšanos, būtu nevis ''ākstījusies'' ar ierobežojumu noteikšanu, atcelšanu, mīkstināšanu, pastiprināšanu, bet pieņemtu izsvērtu un drosmīgu lēmumu par pilnīgu trīs četru nedēļu ''mājsēdi'', saskaņojot ar adekvātu kompensācijas mehānismu. Vai šī mētāšanās, ko, iespējams, ietekmēja nespēja valdībai strādāt kā komandai, nebija izšķiroša pandēmijas pašreizējam uzvaras gājienam? Ar šo rīcību valdība savā ziņā radījusi nenopietnības auru ap saviem lēmumiem.
Es saprotu jūsu domu, un arī daudzi citi cilvēki, ar kuriem esmu runājusi, tā uztver valdības darbības. Es to uztveru tomēr nedaudz savādāk, ar tādu kā skatienu no malas, un salīdzinot ar situāciju citās pasaules valstīs. Tā kā gandrīz 30 gadu esmu nodzīvojusi Austrālijā, aizvien sekoju līdzi tur notiekošajam. Ir viena lieta, kā un kādus lēmumus pieņem valdība, bet otrā puse ir – kā sabiedrība rīkojas. Ja valdība pieņēma lēmumu, ka jānēsā sejas maskas, jāievēro distance un pulcēšanās ierobežojumi, kam pamatā bija ne tikai vietējo, bet arī starptautisko ekspertu viedoklis, tad, precīzi un strikti ievērojot šīs trīs lietas, mums bija iespēja izvairīties no pandēmijas saasināšanās un pašreizējās situācijas. Tas varbūt skanēs skarbi, bet liela daļa mūsu sabiedrības šīs trīs lietas neievēroja un nedara to joprojām.
Sekoja mums zināmā mētāšanās starp ievērojamo spiedienu no dažādām nozarēm, kurās jūtama smaga krīze, un arī starp valdības vēlmi izmēģināt dažādus risinājumus. Taču jāatceras, ka jebkurā gadījumā atbilde ir arī mūsu – sabiedrības – pusē. Ja neizdarām savu darba daļu, godprātīgi ievērojot ierobežojumus epidēmijas mazināšanai, tad varam vainot, kuru vien gribam, bet galu galā situācija labāka nekļūs. Vienlaikus jāatzīst, ka piesardzības pasākumi nav īstenoti visur vienādi – kaut vai, aizejot uz veikalu, redzam, ka teju katrā veikalā pasākumi ir vairāk vai mazāk atšķirīgi, un šeit tomēr gan būtu vēlams sistēmai būt identiskai visur. Vienlaikus jāuzsver, ka ir ļoti daudzi cilvēki, kuri ļoti godprātīgi izpilda pašreizējos noteikumus, īpaši jaunākā paaudze, taču pārsteidz, ka pusmūža un vecākās paaudzes cilvēki daudz paviršāk izturas pret šiem nosacījumiem.
Tomēr arī ir ko pārmest valdībai. Piemēram, nesenais skandāls ar ''īpaši svarīgo personu'' ārpuskārtas vakcinēšanu. Manuprāt, tas nekādi nesekmēja sabiedrības iecietību par valdības lēmumiem. Arī vakcīnu iegādes process ir, maigi sakot, haotisks.
Mani savā ziņā nepatīkami pārsteidza vakcīnu pasūtināšanas un iegādes process. Tā kā Latvija ir daļa no ES, protams, mums pacietīgi jāgaida, kamēr tiek pabeigts sarežģītais saskaņošanas process ES līmenī. Es nevaru atrast citu vārdu kā klaja bezatbildība, ja runājam par gadījumu, kad Latvija atteicās no daļas vakcīnu, aizbildinoties ar formāliem iemesliem. Kā kaut kas tāds vispār var notikt? Mēs runājam par cilvēku dzīvībām! Piemēram, Austrālijā šādā situācijā ministrs no kauna būtu pats atkāpies no amata, ja viņa vadītajā nozarē kaut kas tāds būtu noticis.
Runājot par amatpersonu vakcinēšanu, man šķiet, te ir viena būtiska lieta, ko patiesībā ir ļoti vienkārši izdarīt, taču mums tā ļoti pieklibo tieši šajā ārkārtas situācijā, – komunikācija uz visām pusēm. Tas, ka potē valsts augstākās amatpersonas, nav nepareizi, bet ir jāsaprot, cik tālu ejam, citiem vārdiem – cik plašu loku uzskatām par valsts augstākajām amatpersonām. Visi cilvēki ir svarīgi, tomēr nedrīkst zaudēt izpratni, kas tad tiešām ir prioritātes vakcinēšanas procesā. To ir ļoti skrupulozi jāizvērtē. Taču atkārtošos – lielākais izaicinājums ir komunikācija, un es nesaprotu, vai tā ir negribēšana vai nespēja kvalitatīvi un skaidri komunicēt. Tieši tāpat, kā mēs šobrīd sarunājamies ar jums – nevis citējot likuma pantus!
Jāatceras, ar ko konkrētajā brīdī runājam – ja gribam, lai sabiedrība iesaistās, lai būtu savstarpēja uzticēšanās, jārunā cilvēcīgā valodā. Nekur pasaulē neesmu dzirdējusi, ka ziņu kanālos, kur intervētu valsts amatpersonas, viņi nemitīgi atrunātos vai atskaitītos ar kaut kādiem likuma pantiem. Latvijā šāda birokrātiska tradīcija jau ilgstoši ir ierasta, taču tā ar cilvēkiem nerunā. Un nesaprotu, vai šie cilvēki nevar vienkāršā valodā paskaidrot būtiskas lietas, vai arī tā ir tikai tāda atrunāšanās. Ir labi piemēri, kā krīzes vadības cilvēki runā un skaidro sabiedrībai lietas Perevoščikova un Dumpja kungi – kad šie ārsti un zinātnieki runā ar sabiedrību, katram ir saprotams viņu teiktais. Varbūt daži uzskata, ka ir ļoti smalks stils citēt samudžinātā veidā likumu pantus un tamlīdzīgi, taču sarunā ar sabiedrību tas nedarbojas un citās valstīs tā nedara.
Pieminējāt vēlēšanas – nupat pieredzējām sabiedrības tracināšanu, kad vieni politiķi izsaka publisku ideju sniegt atbalstu ģimenēm ar bērniem. Pēc tam citi koalīcijas partneri ideju ''noraka''. Vēl citi ierosināja papildu atbalsta idejas – tās atkal tika noraidītas. Nupat gan aizvakar tomēr vienojās. Bet kopumā skatoties – tā taču ir nekorekta sabiedrības tracināšana.
Atbalsts bērniem nav nekas neparasts pasaulē krīžu laikā. Tāpēc šī ideja ir patiešām apsveicama, īpaši sniedzot palīdzību ģimenēm ar bērniem, kurām tiešām šai situācijā ir grūti. Un es nepiekrītu, ka atbalsts šobrīd būtu nepieciešams tikai tiem cilvēkiem, kuri ir piespiedu dīkstāvē, jo ir cilvēki, kuriem jāiet klātienē strādāt un kuriem arī ir palielinājušies izdevumi vai samazinājušies ienākumi. Līdz ar to – ja maksājam, tad visiem.
Taču veids, kādā ideja tika komunicēta publiski, bija ļoti nepareiza. Viena partija izsaka ideju, nākamā paskatās – un arī ātri izdomā ideju, ar kuru iepatikties saviem vēlētājiem. Var jau būt, ka tā tas nav, taču no malas tas izskatās kā solījumi, meklējot vēlētāju. Ja kāds var argumentēti izskaidrot, ka tas tā nav, es būtu ļoti priecīga. Diemžēl tā tas izskatās, un tas tracina cilvēkus. Valdībai ir kopīgi jāizspriež un jāizlemj, kura būs galvenā prioritāte, jo nekad visas vajadzības nevarēs īstenot prioritāri. Zinu, ka gribam būt labi visiem, bet ir kaut kāda secība, kas jāievēro. Taču jau atkal – arī šeit ir svarīga kvalitatīva un saprotama komunikācija – neej ārā ar paziņojumu, pirms esi panācis vienošanos, īpaši, ja esi daudzu partiju koalīcijā.
Noteikti jums sanāk daudz komunicēt ar ārpus Latvijas dzīvojošajiem mūsu cilvēkiem. Kāds ir viņu viedoklis par to, kas šobrīd notiek Latvijā? Pirms krīzes daudz tika runāts par tautiešu aicināšanu atgriezties Latvijā. Vai ārzemēs dzīvojošie par šo aicinājumu nav kļuvuši pesimistiskāki?
Patiesībā kontakts ar tautiešiem ārvalstīs joprojām ir tikpat spēcīgs, un ikdienas saziņa notiek regulāri. Jāsaka, ka ''miera laikos'' bija daudz vairāk izjūtams, ka esam dažādās pasaules malās un lielākais ikdienas komunikāciju apgrūtinošais iemesls bija lielais attālums. Taču līdz ar krīzes ietekmi un distancēšanos un tai pakārtoto komunikācijas pieaugumu internetā tikšanās pat notiek daudz biežāk un plašāk. Protams, šīs virtuālās tikšanās neaizstāj klātienes sarunas, bet ar šīm videokonferencēm pat esam daudz vairāk satuvinājušies.
Ārzemēs dzīvojošie tautieši situāciju Latvijā nevērtē negatīvi, jo daudzas lietas mūsu valstī notikušas pozitīvi, neaizmirsīsim, ka Covid-19 epidēmija valda pilnīgi visā pasaulē, un katrā valstī, kurā dzīvo latvieši, visiem ir lielākas vai mazākas problēmas, atšķiras tikai nianses. Un visur runā par cilvēku drūmo noskaņojumu, neziņu. Būtībā problēmas ir gandrīz vienādas visā pasaulē, bet nianse ir tajā, cik saliedēti valdības un attiecīgās valsts sabiedrība spēj sastrādāties un cik skaidri un saprotami valdība cilvēkiem izskaidro to vai citu ierobežojumu nepieciešamību. Un būsim reāli, piemēram, Latvijā šobrīd netiek ierobežots laiks, ko varam pavadīt ārpus mājas, ievērojot noteiktos ierobežojumus, tajā pašā laikā Melburnā Austrālijā patlaban atļautais laiks ārpus mājas ir tikai viena stunda dienā piecu kilometru rādiusā ap mājokli.
Vai jūsu minētajā piemērā galvenais iemesls nav tieši tas, ka Austrālijas valdība atšķirībā no Latvijas lemj konsekventi un precīzi lēmumus izskaidro sabiedrībai?
Manuprāt, Austrālijas pluss ir tas, ka tur ir divu partiju sistēma, līdzīgi kā citās lielajās valstīs, kas noteikti ļoti palīdz valdības darbā. Un te ir jautājums par demokrātijas izpratni. Daudziem ir viedoklis – es dzīvoju brīvā un demokrātiskā valstī un varu darīt, ko gribu. Bet tā gluži nav – demokrātijai līdzi nāk atbildība pret sabiedrību, pret līdzcilvēkiem, bet par to nez kādēļ šī viedokļa sludinātāji īsti nerunā. Un, manuprāt, šeit būtiska ir sabiedrības pieaugšana un nobriešana, jo būsim tomēr atklāti – valdība ir sabiedrības spogulis. Tas, kas notiek valdībā, lielākā vai mazākā mērā ir sabiedrības spoguļattēls – Saeimā un valdībā esošie taču nāk no mūsu pašu vidus. Manuprāt, kopš neatkarības atgūšanas ne reizi nav bijusi valdība un parlaments, kuriem tā pa īstam sabiedrība būtu uzticējusies. Deviņdesmito gadu sākumā bija liela eiforija, jo cerējām, ka mainīsies sistēma un dzīve, taču tā gluži nav, jo izmaiņām ir jānotiek sabiedrībā kopumā, bet mēs vēl neesam sasnieguši briedumu. Protams, atskatoties uz iepriekšējiem 30 gadiem – esam tikuši daudz uz priekšu, piedzīvojuši daudzas pozitīvas izmaiņas, bet vēl priekšā ir liels darbs, lai mēs spētu domāt ne tikai katrs par sevi, bet arī par visu kopīgo labumu. Jo galu galā – ja sabiedrībai būs labi, tad arī indivīdiem būs labi, nevis otrādi.
Šai valdībai ir ļoti zems sabiedrības uzticības līmenis, tomēr skaidrs, ka palikšana bez valdības vispār būtu ļoti bīstama situācija. Vai šī koalīcija un sabiedrība spēj šobrīd tomēr kaut kādā mērā pārkāpt savstarpējiem aizvainojumiem un apvienoties, lai pārvarētu krīzi?
Es noteikti nevaru piekrist tam, ka šī valdība būtu jānomaina. Viens svarīgs jautājums ir – kāda tad būtu alternatīva, un, nedod Dievs, mums valdībā tos cilvēkus, kas savu interešu vārdā par katru cenu vēlētos rauties pie varas. Turklāt ne viss, kas šīs valdības laikā noticis, ir slikts, drīzāk otrādi, īpaši ņemot vērā krīzes apmērus. Varbūt tas, kas ir negatīvi šajā valdībā – «deķīša raušana uz savu pusi» un nespēja vienoties. Tā mums vairāk vai mazāk ir bijis vienmēr, bet īpaši pamanāmi tas ir tad, kad valdību veido tik daudzas partijas. Tas, ko sabiedrība šodien noteikti novērtētu – ka ikviena no šīm partijām apņemtos un tiešām strādātu kā stabils un atbildīgs koalīcijas partneris. Mūsu sabiedrība ir pelnījusi noteiktību un drošību arī nenoteiktības apstākļos. Un atvērta komunikācija ir tiešām liela atslēga veiksmīgai krīzes pārvarēšanai. Ja ir problēmas vai gaidāmi smagi lēmumi – neslēpsimies, teiksim, kā ir! Uzticību neveido aiz slēgtām durvīm, kad ar sabiedrību nerunā, bet, kad iznāk ārā, tad citē likuma pantus. Uzticība ir jāveido un jāvairo ar atklātību. Un to var izdarīt tikai tad, ja to darām kopīgi – gan valdība, gan sabiedrība