Siliņš: Pensionāru nabadzības apjoms pieaug lavīnveidīgi

Pirms mūsu sarunas (tā notika 25. februārī – red.) LPF dome tikās ar jauno labklājības ministri Ramonu Petraviču. Kāds ir rezumējums pēc šīs tikšanās?

Vēlējāmies iepazīstināt ministri ar pašu galveno, visnepatīkamāko problēmu, kas šobrīd ir aktuāla pensionāriem – ka pensionāru vidū pieaug nabadzības risks. Latvijā ik gadu tiek noteikta nabadzības riska robeža. Piemēram, 2017. gadā tie bija 367 eiro, bet pērn – jau 405 eiro. Tikšanās laikā ar ministri palūdzu pacelt roku tos LPF domes dalībniekus, kuru pensijas apmērs ir zem šīs nabadzības riska robežas – tie bija 90%. Savukārt Latvijā kopumā pērn 84% pensiju bija zem nabadzības riska robežas. Salīdzinājumam – 2017. gadā tādu bija 74%.

Un ko ministre?

Viņa to visu redzēja. Taču vēl nepatīkamāk ir tas, ka nabadzības riska robeža ar katru gadu pieaug, turklāt aizvien straujāk. Esam mēģinājuši saprast iemeslus, un secinājumi ir gana skaidri. Pirmkārt, pensionāri netiek līdzi algu pieaugumam. Otrkārt, aizvien vairāk atpaliek tie pensionāri, kuri saņem mazās pensijas – pensiju indeksācijas rezultātā viņiem reālais pensijas pieaugums ir mazāks, jo to rēķina procentos pret pensijas summu. Un viņi atpaliek neglābjami. Tas nav godīgi. Ja apzināmies, ka indeksācijas uzdevums ir kompensēt pieaugušos izdevumus, tad maizīte taču maksā visiem vienādi – gan tam, kurš saņem 100 eiro pensiju, gan tam, kurš saņem 500 eiro pensiju. Indeksē ne jau visu pensiju, bet pusi no tā sauktās vidējās iemaksu algas, kas pērn bija ap 400 eiro. Pieņemot, ka indeksācijas apjoms ir 5% –  tātad no 400 eiro tie būtu 20 eiro, un attiecīgi par šādu summu būtu jāpalielina visas pensijas. 

Summa gan nav liela.

Tas tomēr mazliet paceltu pašas mazākās pensijas. Taču ir jau vēl viena lieta, uz ko ļoti skeptiski skatās gan LPF, gan arī liels skaits pensionāru, – runa ir par ideju noteikt minimālās pensijas apmēru 215 eiro, kas ir puse no minimālās algas. Redziet, šobrīd ir daudz pensionāru, kuru darba stāžs ir 30, 40 un pat 50 gadu, bet kuru pensija ir 180, 190 eiro mēnesī, bet šiem cilvēkiem tagad pasaka – tava pensija būs tikpat liela kā tam, kura stāžs ir, piemēram, pieci gadi. 

Vai sajutāt, ka ministre spēs risināt pensionāru sāpīgos jautājumus?

Jāpaiet zināmam laikam, līdz ministre kļūs pietiekami kompetenta šajos jautājumos. Tas, ko viņa pastāstīja LPF domes sēdē, ir tas, ko paveikusi iepriekšējā Saeima, kuras sastāvā biju arī es. Un tāpēc ļoti labi zinu, ka pagājušajā gadā tika izmantotas visas iespējas un mazliet arī neiespējamais, lai atrisinātu virkni pensionāru jautājumu, to skaitā arī par pabalstu atraitņiem un atraitnēm viena gada garumā 50% apjomā no mirušā laulātā pensijas. Jo situācija jau ir vienkārša – lai Saeimā pieņemtu jebkuru lēmumu, ir nepieciešams pozitīvs atzinums no Finanšu ministrijas (FM), bet par lēmumiem, kas pagājušajā gadā tika pieņemti Saeimā attiecībā uz pensionāriem, faktiski pozitīvu FM atzinumu nebija.

Varbūt šogad kas varētu mainīties šajā ziņā, ņemot vērā, ka tagadējais finanšu ministrs Jānis Reirs iepriekšējā valdībā bija labklājības ministrs? Turklāt viņš atzinis, ka labklājības tēma viņam joprojām esot tuva.

Esmu diezgan pārliecināts, ka šogad netiks atrisināts nekas.

Jūsu šā gada vīzija ir diezgan skarba...

Varbūt sagaidīsim kādus pavisam sīkumus, tomēr nekas neliecina, ka varētu tikt pieņemts kāds pensionāriem pozitīvs lēmums. Lai Saeimā varētu pieņemt jebkādu lēmumu, tā sagatavošanas un saskaņošanas laiks ir aptuveni pusgads. Atcerēsimies – arī tā pati daudz kritizētā nodokļu reforma pirms tam tika ilgi diskutēta gan ministrijās, gan ar uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām. Tas viss notika mēnešiem ilgi, pirms nonāca pie kaut kāda kopsaucēja, kas, protams, arī beigās tik un tā neapmierināja visas iesaistītās puses. Un tā ir ar katru lēmumu, sevišķi tiem, kas skar budžeta izdevumus.

Cilvēki, kuri šobrīd ir pensijā, taču maksājuši nodokļus, bet, pēc LPF datiem, 84% šo cilvēku pensiju ir zem nabadzības riska robežas. Kāpēc tā ir?

Tas ir vienkārši – lai arī sociālajā budžetā ir pusmiljarda eiro uzkrājums, pensiju izmaksai ik gadu nepieciešami divi miljardi eiro, līdz ar to šis uzkrājums patiesībā nemaz tik liels nav. Protams, arī šo pusmiljardu eiro ir iespējams izmantot pensionāru dzīves līmeņa uzlabošanai šodien, un varbūt tik lielu uzkrājumu nemaz nevajadzētu veidot. Bet – lai situāciju ar pensiju līmeni uzlabotu, nepieciešama valsts ekonomikas attīstība, ēnu ekonomikas mazināšana, lai tiktu iekasēts lielāks nodokļu apjoms. Un trešā būtiskā lieta – jāveicina darbaspēka atgriešanās Latvijā vai arī tomēr jāapdomā iespēja atļaut ievest viesstrādniekus, pret ko gan iebilst atsevišķas politiskās partijas. Būtībā pensiju zemo līmeni ietekmē tas, ka ir nepietiekams sociālo iemaksu apjoms budžetā. Loģiski, ka sociālo iemaksu apjoms pieaugs, ja palielināsies gan nodarbināto skaits, gan arī atalgojuma līmenis.