Kūdras nozare pēdējos gados nokļuvusi savā ziņā uzmanības centrā – dzirdam, ka kūdras ieguvi, pamatojoties uz Eiropas Savienības zaļā kursa prasībām, teju pilnībā aizliegs. Kas vispār ir kūdra – vērtīgs resurss, ko eksportēt, vai mūsu dabas sastāvdaļa? Un cik daudz mums ir šī resursa?
Es teiktu – gan resurss, gan kā ekosistēma, kuru brīvajā laikā varam baudīt dažādās pastaigu vietās. To, cik daudz mums ir šī resursa un cik labi mēs to protam pārvaldīt, ir norādījusi Valsts kontrole, paužot secinājumu, ka ar šī resursa pārvaldīšanu Latvijai ne visai labi sekmējas. Ir aptuvena nojausma par kūdras apjomiem, bet šī nojausma nāk no pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad kūdras resursus rūpīgi pārvaldīja gan veicot precīzu uzskaiti par kopējiem apjomiem, gan to daudzumu, ko var izstrādāt. Tā kā mūsdienās Latvijā ir nepilnības vienotas zemes dzīļu pārvaldības struktūrā, līdz ar to arī dati par kūdru netiek mērķtiecīgi apkopoti un analizēti pietiekamā detalitātē. Būtībā informācija ir sadrumstalota starp dažādām ministrijām, to iestādēm, kuru savstarpējo komunikāciju arī nevar nosaukt par sekmīgu. Šis aspekts ir iemesls tam, ka Latvijai nav vienotas pozīcijas, kad ES līmenī tiek runāts par kūdras nozares nākotni. Proti, viena mūsu institūcija grib pastiprināt kūdras purvu aizsardzības prasības, cita – kā jēgpilni šo resursu izmantot. Mums kā latviešiem nav vienotas izpratnes, ko mēs ar kūdru un purviem gribam darīt, par mežu apsaimniekošanas procesu mums ir vairāk vai mazāk nodefinēts – tos mēs saimnieciski izmantojam.
Un arī strīdamies...
Jā, arī strīdamies, bet mežsaimniecībā mums tomēr ir kaut kāda vienota, sakārtota sistēma.
Bet atgriežoties pie kūdras – kopš jau minētajiem 80. gadiem dati būtībā nav atjaunoti, taču pa šo laiku purvu attīstība jeb pārpurvošanās ir tāds nepārtraukts process. Proti, mēs precīzi nezinām, kādā stāvoklī ir jau kūdras fondā minētie purvi, nemaz nerunājot par tiem, kas šajā laika posmā ir izveidojušies no jauna. Ir pagājuši 50 gadi, bet datus neesam atjaunojuši.
Tomēr nereti sabiedrībā valda sajūta, ka mums notiek pārāk intensīva kūdras purvu izstrāde, ka teju tūlīt mums vairs nekā no tā vairs nebūs, ka visu kūdru izraks, pārdos un paliks tukšums. Nozarē strādājošie gan uzsver, ka tā patiesībā nemaz nav. Arī no jūsu nupat teiktā izriet, ka mēs tā precīzi vispār nezinām, cik mums kūdras purvu ir...
Mēs esam palikuši tajos 80. gados, kad bija zināms, ka Latvijā purvi aizņem 10%. Ja skatās no kopējās valsts teritorijas, tad mūsdienās tikai 0,4% notiek kūdras ieguve. Savukārt lielākā daļa purvu vispār ir aizsargājamas teritorijas, kur nenotiek un, visticamāk, nekad arī nenotiks nekāda saimnieciskā darbība.
Turklāt pastāvīgi Latvijā veidojas arī jauni purvi, par kuriem tā īsti nez kādēļ nerunā, iespējams, tam vienkārši netiek pievērsta uzmanība. Visi zinām un paši savām acīm esam redzējuši, ka daudzi ezeri aizpildās jeb, vienkārši sakot, aizaug, turklāt šo ezeru ūdens kvalitāte ir slikta, bet to sakopšanai un attīrīšanai nepieciešami miljoni, bet pašvaldību rīcībā nav šādu līdzekļu.
Šo var uzskatīt par nopietnu problēmu? Ezers aizaug un pārpurvojas...
Tā tiešām tiek definēta kā problēma, kas jārisina. Līdz ar ES uzskatu maiņu, kas tiek ietverts arī normatīvos, šī pārpurvošanās pat tiek veicināta. Un te arī rodas tas lielais konflikts starp cilvēkiem, kuri visu laiku cīnījušies pret pārpurvošanos, un tiem, kuri šo procesu uzskata par labu esam.
Kad ES līmenī tiek pieņemti kādi lēmumi par ierobežojumiem, nereti, piemēram, samazinājums tiek noteikts procentos, kas lielai valstij ar lieliem darbības apjomiem ir daudz mazāk sāpīgi nekā Latvijai. Vai šāda situācija nedzen mūsu kūdras nozari strupceļā?
Kūdras izstrādes politikas gadījumā CO2 ir galvenais rādītājs, atbilstoši kuram arī plānots drastiski mazināt kūdras ieguves nozari. Taču paralēli CO2 samazināšanas centieniem kūdras purvu kontekstā būtiskāku lomu sāk spēlēt arī definētie mērķi par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Bet jums taisnība, šajā situācijā mēs esam zināmā bezizejā – ja pieļausim aizliegumu kūdras purvu izstrādei, ar to jau nekas nebeigsies – nākamais stāsts būs par lauksaimniecības zemēm. Kūdras ieguves nozare patiesībā tiek vainota par milzīgām CO2 emisijām, un tāpēc to grib aizliegt, taču lielākas emisijas rodas no nosusinātajiem purviem, kurus izmanto lauksaimniecībā. Un lielākā aisberga daļa patiesībā slēpjas tieši šeit.
Vai pareizi sapratu – kūdras ieguves procesa radītais kaitējums videi ir mazāks nekā tad, ja tiek apsaimniekota zeme, kas ir nosusināts kādreizējais purvs?
Tas droši vien ir atkarīgs no tā, kam jūs šo jautājumu uzdodat... Lauksaimnieki kategoriski iebildīs pret šādu formulējumu, argumentējot, ka viņi šajās teritorijās ražo pārtiku, rada darba vietas. Līdzīgus argumentus savā labā jums paudīs kūdras izstrādātāji: mēs taču iegūstam kūdru, ko izmanto pārtikas audzēšanai, ar ko mēs atšķiramies no lauksaimniekiem? Bet jau atkal jāuzsver, ka kūdras nozares lielākā problēma ir tajā, ka tās pārvaldība ir sadrumstalota pa dažādām ministrijām, tostarp Vides ministriju. Kā jūs domājat, vai tiešām Vides ministrija, kuras teju galvenais mērķis ir vides aizsardzība, tagad iestāsies par kūdras ieguvēju interesēm? Te jau pašos pamatos ir ietverta neatrisināma pretruna. Loģiski būtu, ja kūdras nozare pilnībā būtu Zemkopības ministrijas pārziņā, īpaši ņemot vērā, ka ar lauksaimniecību tā ir, attiecīgi tad varbūt arī tiktu meklēti un rasti saprātīgāki risinājumi šajā jautājumā.
Ja nekļūdos, teju visu Latvijā iegūto kūdru tālāk izmanto lauksaimniecības vajadzībām, lai nodrošinātu labākas ražas. Turklāt iegūtā kūdra pārsvarā tiek eksportēta – attiecīgi mums taču Latvijā tiek īpaši akcentēta eksporta nozīme tautsaimniecības attīstības sekmēšanai. Enerģētisko kūdru pie mums tikpat kā neiegūst. Un šķiet, ka starp galvenajiem argumentiem pret kūdras ieguvi ES kontekstā ir tieši šis enerģētiskais aspekts, turklāt nereti kūdra vispār tiek uzskatīta par fosilo resursu... Tad kas īsti kūdra ir?
Te būtiski saprast, kur šis kūdras definējums ir radies? Šī definīcija tiek pielietota, runājot par energoresursiem jeb kurināmo, un šādā gadījumā kūdra ir fosilais resurss. Būtībā tagad kurināmā resursa definējums tiek piemērots lauksaimniecības kūdrai. Šeit būtiski uzsvērt, ka Latvijā iegūtajai kūdrai šeit uz vietas tiek pievienota vērtība, jo no iegūtās kūdras tiek sagatavots substrāts, kas attiecīgi tiek pārdots eksporta tirgos. Tikai retos gadījumos pircējiem ārvalstīs piegādā tīru kūdru, kur saņēmējs jau tālāk veido substrātu pats pēc savas receptes.
Vēl kā arguments pret kūdras ieguvi tiek minēts tas, ka kūdra ir resurss, kas atjaunojas lēni...
Tas arī ir diskutabls jautājums – ko nozīmē lēni? Viens milimetrs vai pieci milimetri, vai 0,5 milimetri gadā? Ir pieņemts, ka vidējais ātrums, ar kādu kūdras slānis atjaunojas, ir viens milimetrs gadā. Mūsu ar kolēģiem Teiču purvā veiktā pētījuma rezultātā esam secinājuši, ka šis ātrums ir 3,5 milimetri gadā. Patlaban vēl turpinām apkopot un ievākt arī jaunus datus, piemēram, Ķemeru purvā pēdējo 2300 gadu laikā ir uzkrājušies seši metri kūdras, attiecīgi sanāk, ka tur kūdras slānis ir pieaudzis brīžiem ar ātrumu pat pieci milimetri gadā. Jā, varam piekrist, ka tas ir resurss, kas atjaunojas salīdzinoši lēni, taču kāpēc tas ir sliktāks resurss nekā koki? Starp citu, nupat notikušajā seminārā par kūdras jomu izskanēja iemesls, kāpēc kūdra tiek definēta kā fosilais resurss – jo kūdras radītās emisijas ir līdzvērtīgas ogļu radītajām. Bet tas ir tad, ja šo resursu dedzina jeb izmanto kā kurināmo! Taču, kā zinām, neviens ogles neizmanto dārzkopībā, līdz ar to – kā varam pielīdzināt dedzināmā resursa emisijas rādītājus dārzkopībā izmantojamai kūdrai? Tas, maigi sakot, ir diezgan aplami. Ja mēs kūdrai pareizi piemērotu emisiju rādītājus, tad mums par kūdras ieguves rezultātā radītajām sekām teju vispār nebūtu iemesla runāt.
Starp citu, runājot savukārt par kūdras ieguves un ataudzes bilanci, kā arī uzkrātā oglekļa daudzumu, mūsu līdzšinējie pētījumi dažādos Latvijas purvos rāda situāciju, ka atšķirībā no citām Eiropas valstīm mūsu kūdras kopējā bilance ir pozitīva – vērojams pastāvīgs pieaugums. Protams, te nav runa par tiem purviem, kur notiek kūdras ieguve, taču visas valsts purvu kontekstā ir vērojams šis minētais pieaugums. Kūdras slāņa atjaunošanās notiek dabiskajos purvos, un tas, ko mēs varētu darīt – uzlabot šo purvu stāvokli tā, lai pieaugums būtu vēl lielāks. 70% Latvijas purvu ir tā sauktie dabiskie purvi, no kuriem 35% ir aizsargājamās teritorijas. Protams, ka mūsu bioloģiskā daudzveidība ir jāsekmē, taču vienlaikus – ja gribam būt pavisam zaļi, neizmantot vispār dabas resursus, tad katram sev pašam ir jāuzdod jautājumu – cik lielā mērā un ko mēs esam gatavi pārtraukt izmantot?
Taču, runājot par šo tēmu, jāapzinās, ka kūdra ir resurss, kas ir vajadzīgs mums visiem, šajā gadījumā kūdra ir resurss, kas palīdz iegūt labākas ražas un kvalitatīvu pārtiku. Turklāt jebkurā gadījumā kūdras ieguves process vispār sākas ar ietekmes uz vidi novērtējumu, kas prasa vienu divus gadus, un tikai tad, ja atzinums ir pozitīvs un saņemti visi pārējie saskaņojumi, uzņēmums var sākt jau sagatavošanās darbus kūdras ieguves īstenošanai, kas nereti prasa vēl piecus gadus.
No jūsu stāstītā secināms, ka Latvijas gadījums būtiski atšķiras no ES vidējā un faktiski riskējam zaudēt eksportējošu nozari tikai tāpēc, ka esam iekļuvuši zem kaut kādiem vidējiem rādītājiem. Kur ir mūsu politiķu, ierēdniecības pieļautās kļūdas, kāpēc esam tur, kur šobrīd esam? Neoficiāli gan ES ierēdņi saka, ka ne jau Eiropa izgudro visus šos absurdus, kas Latvijā tiek piemēroti. Nereti pašu bāleliņi izrāda pārspīlēti lielu centību, pat uzņemoties tādas saistības, ko Eiropa nemaz neprasa...
Jūs jau tikko pats ar savu jautājumu būtībā uz to arī atbildējāt. ES dokumenti lielākoties nosaka politiku konkrētā jautājumā plašākā, vispārīgā kopumā, bet dalībvalstu ziņā jau paliek tas, kā konkrēti normatīvi tiek pieskaņoti nacionālajām interesēm. Būtībā mēs paši nosakām kaut kādus atskaites punktus, no kā tiek noteiktas jau konkrētas prasības, piemēram, attiecībā uz to pašu CO2 – jau pašos pirmsākumos bija greizi izdarīts, paši izvēlējāmies metodiku, pēc kuras tiek veikti aprēķini. Mēs paši esam visu izdarījuši tā, lai tagad viss būtu slikti. Diemžēl mūsu ierēdniecībā pietrūkst mugurkaula stingrības pieņemt mūsu interesēm atbilstošus lēmumus un tos argumentēti aizstāvēt ES. Tā vietā mēs labāk lokāmies tā, kā pūš ES vēji. Patiesībā pat ne mūsu ierēdņi ir vainojami pie šī visa, lielāko atbildību jāuzņemas mūsu politiķiem, kas ir mazdūšīgi. Beigās paši sevi uzkurinām un domājam, ka viss ir slikti tā vietā, lai to enerģiju veltītu tam, lai izdomātu risinājumus, kā tajā spēlē iziet ar sausām kājām.
Protams, mēs varam šobrīd tā vienkārši pilnībā aizliegt kūdras ieguvi (bet patiesībā ES to nemaz neprasa, taču Latvijas atbildīgie ES normatīvus šajā jomā interpretē kā pilnīgu aizliegumu). Kaut kā mēs aizmirstam, ka kūdra ir izejmateriāls plašam jomu spektram, tiem pašiem mežiem – kūdra ir pamata substance, kuru izmanto arī meža stādu audzēšanai,a kurus, starp citu, eksportējam uz Skandināvijas valstīm, jo mūsu stādi ir kvalitatīvāki tieši dēļ kūdras.
Ja paskatāmies uz šo jautājumu no dabas daudzveidības skatupunkta, ES zaļā kursa kontekstā – iedomājamies bēdīgāko scenāriju, ka kūdras ieguve Latvijā tiek pilnībā aizliegta. Ko tas nozīmēs Latvijas videi, zinot ka purvi patiesībā ir savā ziņā dzīvi un pastāvīgi paplašinās dažādu iemeslu dēļ? Kur ir tā robeža starp dabiskās ainavas nodrošināšanu un cilvēka ērtībām un komfortu?
Ir tāds ES Taisnīgās pārkārtošanās fonds, no kā ES ir piedāvājusi finansējumu, un, cik saprotu, Latvijas puse ir akceptējusi, ka mēs atsakāmies no enerģētiskās kūdras...
Bet mums jau nav, no kā atteikties šajā jomā, mēs taču neiegūstam enerģētisko kūdru!
Bet mēs esam apsolījuši, ka šo kūdru vairs neiegūsim. Un par to ir saņemts finansējums, ko kūdras ieguvēji var izmantot savu kūdras iegūšanas tehnoloģiju uzlabošanai, padarot tās videi draudzīgākas. Taču ir nianse – realitātē kūdras ieguvēji šo finansējumu nemaz nesaņems, jo šī nauda tiks sadalīta starp ministrijām, tiks rīkotas dažādas apmācības, kurās šajā nozarē strādājošajiem piedāvās pārkvalificēšanās iespējas.
Ir svarīgi saprast – Latvijā ir trīs veidu purvi: zemie, pārejas un augstie. Dabas aizsardzības pārvalde klasificē biotopus. Piemēram, pie zemajiem purviem ir arī kaļķainie zāļu purvi, kas ir īpaši aizsargājami biotopi ES mērogā, bet mums faktiski nav informācijas par zemajiem purviem, kas ir tādi parastie Latvijas "pelēkie" purvi. Mēs pārsvarā pētām Eiropas līmeņa aizsargājamos biotopus, bet sanāk tā, ka mēs visu laiku skatāmies uz augstajiem purviem, bet aizmirstam par zemajiem, kur patiesībā mums ir gan bioloģiskā daudzveidība, gan notiek oglekļa uzkrāšanās, jo mūsu prātos visu laiku ir tas ES fokuss. Taču, atgriežoties pie sarunas sākumā minētā, ka mums 50 gadus nav atjaunoti dati par purviem, mēs zinām tikai par to, par ko mums liek atskaitīties Eiropa, par to, kāda ir situācija ar augstajiem un zemajiem kaļķainajiem zāļu purviem. Respektīvi, mēģinot izpildīt ES nosacījumus vienā konkrētā griezumā, mēs to vispārinām un rezultātā radām ierobežojumus tur, kur Eiropa vispār to neprasa.
Prognozes šobrīd rāda, ka pieprasījums pēc kūdras, tostarp īpaši lauksaimniecības vajadzībām, tuvākajā nākotnē pieaugs visā pasaulē, kas nozīmē, ka tās ieguve arī nesamazināsies. Līdz ar to arī rodas diezgan likumsakarīgs jautājums – kādēļ mēs Latvijā šīs nianses negribam ņemt vērā un faktiski gatavojamies eksportspējīgu nozari pilnībā apturēt un rezultātā zaudēt arī darba vietas reģionos?
Patlaban atbilstoši Ilgtspējīgām kūdras izmantošanas pamatnostādnēm ir skaidrība, kā nozare darbosies līdz 2030. gadam, ka līdz 2030. gadam nesamazināsies platības, kurās atļauts iegūt kūdru. Taču, kas notiks pēc tam, skaidrības nav. Turklāt arī šobrīd ar katru gadu samazinās izsniegto licenču skaits kūdras ieguvei, turklāt šo statistiku veido nevis no jauna izsniegtās, bet atjaunotās licences.
Visā šajā nozarē ir ieguldīts miljoniem eiro, un, ja mēs to visu tagad apturēsim, atjaunot to visu būs teju neiespējami. Tāpēc ir ļoti nopietni jāizvērtē tie lēmumi, ko šobrīd pieņemam, jo nepareizu lēmumu sekas būs gana lielas un eksportspējīgas nozares straujš zaudējums.