Jūs savulaik bijāt viens no Pirmā vispasaules latviešu ārstu kongresa organizatoriem. Varat padalīties atmiņās, kā tas viss sākās?
Vispirms laikam jāpasaka par motīviem, no kuriem vadījos. Es esmu dzimis Latvijā, Otrā pasaules kara laikā mans tēvs Richards Zariņš bija mācītājs Doma baznīcā Rīgā. Kara beigās, kad man bija divi gadi, ģimene izbrauca uz Zviedriju. No turienes vēl divus gadus vēlāk manu tēvu uzaicināja uz Ņujorku, viņš kļuva par Ņujorkas latviešu draudzes mācītāju, un tur, Ņujorkā, mēs ar brāli un māsu arī uzaugām. Ilgus gadus mums nebija nekādu iespēju sazināties ar Latviju, jo tas nāktu par sliktu mūsu dzimtenē palikušajiem tuviniekiem, un Latvija mums bija tāda kā sapņu zeme – ar skaistām jūrmalas smiltīm un mežiem. Tādas kā debesis – tā ir ideja, bet aizbraukt uz turieni nevar.
Mainījās tas viss 1987. gadā, kad es un profesors Kristaps Keggi saņēmām no profesora Viktora Kalnbērza ielūgumus piedalīties visas Padomju Savienības Ortopēdijas un traumatoloģijas konferencē, kas notika Rīgā. Tādas konferences PSRS rīkoja reizi sešos gados, pēc skaita tā bija laikam tikai piektā, un tie bija laba līmeņa pasākumi. Es tolaik pat nezināju, ka varu braukt uz Latviju, un ielūgumu nekavējoties pieņēmu. Konference notika 1987. gada decembrī, un mēs ar profesoru Keggi abi pirmoreiz ieradāmies Latvijā. Jau tas, ka mēs varējām atbraukt, bija liels emocionāls pārdzīvojums, mēs pirmoreiz satikām savus radus, redzējām Latviju.
Konferences beigās es prasīju Kalnbērzam, vai mēs nevarētu sarīkot līdzīgu pasākumu tikai latviešu ārstiem? Varētu izsūtīt ielūgumus visiem klaida latviešu ārstiem, varbūt viņi atbrauks uz Rīgu, tāpat kā mēs atbraucām. Mēs varētu noturēt tādu pašu konferenci, tikai jau savā dzimtajā latviešu valodā. Konferences rīkot jūs protat, izdarīsim to latviešu ārstiem. Tobrīd gan tā palika tikai runāšana, bet tad, pāris mēnešus vēlāk, Keggi uzaicināja Kalnbērzu apmeklēt ASV, aizbraukt uz Konektikutu. Viņi abi atbrauca arī uz Bostonu, kur mēs visi trīs satikāmies. Es atkal runāju par to, kā būtu, ja mēs sarīkotu kongresu vai konferenci latviešu ārstiem. Kalnbērzs šoreiz piekrita un teica – jā, darīsim to.
Vēl nedaudz vēlāk ASV pēc Keggi ielūguma apmeklēja Haralds Jansons, kurš tāpat atbrauca arī uz Bostonu. Tur mēs vienojāmies par konferences rīkošanas laiku. Pēc tam es aizbraucu uz savu biroju un izsūtīju informāciju un ielūgumus visiem latviešu ārstiem klaidā – adreses es zināju no organizācijas, kurai es piederēju, – Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA). Es izsūtīju ielūgumus LĀZA biedriem, saliku sludinājums trimdas laikrakstos un žurnālos. Pieteicās 250 cilvēku. Izdomāju, ka mums labi būtu satikties visiem Helsinkos un tad kopīgi braukt uz Rīgu. Tamdēļ aizbraucu uz Ņujorku un noīrēju čarterreisu.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 12. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
.
Edge