Žurnālistiem jāturpina stūrgalvīgi ticēt patiesībai

Zinu, ka jūs šonedēļ viesojāties Jelgavā un tikāties ar reģionālajiem medijiem, par ko runājāt?

Esmu lielāko daļu dzīves pavadījis, strādājot reģionālā izdevumā, tad nu mēs salīdzinājām pieredzes. Uzzināju par pašvaldību finansētajiem laikrakstiem, kas man bija pilnīgi nedzirdēta lieta. Neesmu par tādiem dzirdējis nevienā citā vietā, kur esmu viesojies. Tas bija ļoti fascinējoši. 

Kādi ir bijuši galvenie izaicinājumi jūsu pieredzē?

Galvenais izaicinājums mums vienmēr bija ekonomiskās problēmas – samazināts darbinieku skaits, samazināti līdzekļi komandējumiem, mazāk iespēju doties uz apmācībām. Nekad neesam saskārušies ar cenzūru vai tamlīdzīgām problēmām.

Šķiet, ka tādas problēmas drukātajiem izdevumiem bijušas jau ilgus gadus, bet kā ar mūsdienu izaicinājumiem? Daudz mūsdienās runājam par viltus ziņām. 

Pirms pieciem gadiem es pametu ikdienas laikrakstu, lai atvērtu savu tiešsaistes avīzi (Eds uzsver, ka tā ir tiešsaistes avīze, nevis interneta ziņu portāls – red.). Vienīgais veids, kā saskāros ar viltus ziņām, bija caur tiešsaistes avīzes komentāriem. Proti, mani apvainoja, ka veidoju viltus ziņas, bet tas arī bija reti. 

Montanā neredzēju centienus manipulēt ar ziņām politisku iemeslu dēļ. Taču, protams, politikas žurnālistiem avīzē bija saskarsme ar tādiem stāstiem. Bet šobrīd visi cenšas izdomāt, ko darīt ar viltus ziņām. 

Tātad, ko mums darīt ar viltus ziņu problēmu? Vai jums ir padomā kāds risinājums? 

Ha! Tur ir tā lieta – man ir ļoti maz padomu, kurus dot, runājot par šo tēmu. Pieņemu, ka šajā gadījumā, domājot par cilvēkiem šeit (Latvijā – red.), es ieteiktu, lai lasa jūsu avīzi. Manuprāt, cilvēki kopumā zina, kur var atrast īstās ziņas, bet viņi nevar sevi atturēt no visu citu avotu lasīšanas.  

Bet, protams, jums šeit ir pašiem savas īpašās problēmas – esat tuvu ļoti lielai valstij, jums jācīnās ar viltus ziņām visu laiku. Tā ir ļoti unikāla Baltijas valstu problēma. 

Turpinot par viltus ziņu tēmu – vai patiesība un godīgums 2018. gadā vispār kaut ko nozīmē? Kāds tam piešķir vērtību?

Noteikti. Domāju, ka patiesība šobrīd ir svarīgāka kā jebkad. Mēs visi bijām pieraduši pie tā, ka tikai tas ir svarīgi. Agrāk tika pieņemts, ka visi, kas darbojas šajā biznesā, drukā tikai patiesību.

Agrāk varēja darīt savu darbu, par to pat īpaši nedomājot, tagad visu laiku ir jābūt uzmanīgam, jātur acis vaļā par visu, ko dari. 

Agrāk žurnālists uztraucās par savu reputāciju un par to, vai redaktors uzskatīs, ka esi izdarījis pietiekami – vai tava reportāža būs gana laba. 

Tagad visu laiku jādomā, kā visu pierādīt. Vienmēr jāatceras, kur tu uzzināji visu. Tev jāpārliecinās, ka tavā rīcība ir viss, lai, ja ir vajadzība, vari visu izskaidrot un katru detaļu pierādīt. Agrāk daudz tika paturēts galvā. Tu gluži vienkārši uzzināji lietas, iespējams, katra saruna netika ierakstīta. Netika fiksēts viss, ko tu dari. Tagad tev jābūt piesardzīgam, pat bailīgam. 

Pēdējā laikā esam redzējuši, cik ļoti cilvēkiem atšķiras viedokļi par dažādiem jautājumiem. Tas droši vien ir normāli – katram var būt viedoklis. Mana "realitāte", proti, tas, ko redzu ikdienā, noteikti ļoti atšķiras no jūsu realitātes, ko jūs redzat Ņujorkā vai Montānas štatā. Tāpēc cilvēki bieži vien atsakās redzēt "citas realitātes" un pieņem, ka tikai viņu pieredze ir patiesa. Kā ir ar auditoriju, vai ir iespējams pārliecināt cilvēku, ka tas, ko viņš uzskata par patiesu, ir kļūdains?

Viena lieta, par ko es runāju šajā braucienā, kas arī ir iemesls, kad mani uzaicināja atbraukt, jo visu savu dzīvi esmu bijis iesaistīts relatīvi nelielu kopienu žurnālistikā. Mums metiens avīzei, kad pametu tur darbu, bija tāds pats kā jums šobrīd (metiens ap 31 000 – red.). Kādreiz bija divreiz vairāk – nedēļas nogalēs nokrita līdz 35 000. Pēc tam 2013. gadā atvēru savu interneta avīzi – vidējais apmeklējums bija divi tūkstoši dienā. 

Bet tas, ko gribu teikt, ir, ka mēs rakstījām par iestādēm, kuras vietējie iedzīvotāji zina. Viņi pazina ierēdņus un žurnālistus. Tāpēc es nedomāju, ka lokālā līmenī cilvēki domā par medijiem kā viltus ziņu radītājiem. Viņi paši redz, kas apkārt notiek. Viņi ir dzirdējuši par to, kas notiek. 

Jautājums ir, kā palīdzēt cilvēkiem, kā redzēt, ka uzticamie avoti dara to pašu darbu? Lielos medijus, kā, piemēram, CNN, MSNBC, var kritizēt, jo cilvēki nezina nedz pašus žurnālistus, nedz tās lielās, nacionālās institūcijas, kuras tiek atspoguļotas. Manuprāt, viss, ko jebkurš medijs var darīt, ir turpināt teikt patiesību. Mums jācer, ka visas šīs runas par viltus ziņām cilvēkus aizvedīs atpakaļ pie avotiem un medijiem, kas ir uzticami, bet, ja jums ir daļa cilvēku, kas tic tikai "lietām", es tos nesaukšu par faktiem, es patiešām nezinu, kā pārliecināt. 

Par izmaiņām medijos parunājām, bet vai lasītājs ir mainījies? Vai pirms, teiksim, divdesmit gadiem lasītājam bija citādas vēlmes un gaidas no medijiem?

Jā. Agrāk lielākā daļa cilvēku informāciju atrada laikrakstos. Mums uz redakciju zvanīja skolēni, kuriem bija jānodod referāti. Viņi domāja, ka avīzei ir visas atbildes. Viņi mums zvana un prasa: "Kurš izraisīja Otro pasaules karu?" Tu paskaties pulkstenī, redaktors gaida rakstu, tu nodomā: "Ak dievs, puis... man taču raksts jānodod!" 

Tie bija citi laiki, kad cilvēki saņēma avīzi, piegādātu sev pie durvīm, varbūt viņi nedomāja, ka mums ir visas atbildes, bet mēs bijām viņiem zināms lielums. Viņi nedomāja, ka avīze var melot. Un mēs nemelojām. Nedomāju, ka avīžu izdošana ir mainījusies tik ļoti, drīzāk politika ir ļoti mainījusies. 

Pēc Lielbritānijas lēmuma pamest Eiropas Savienību, pēc ASV vēlēšanām 2016. gadā daudzi mediji, gan pasaules (BBC, CNN), gan vietējie, uzdeva jautājumu – vai mēs varējām darīt kaut ko citādi? Piemēram, BBC redaktori radio diskusijā sacīja, ka, iespējams, tiem, kuri atbalstīja pamešanu, tika dota pārāk liela iespēja izteikties. Iespējams, ka nevajadzēja censties attēlot, ka šīs abas puses ir vienlīdzīgas, jo vieni izmantoja īstus faktus, bet citi solīja lietas, kas jau dienu pēc balsojuma, kā mēs tagad zinām, izrādījās nepatiesas. Proti, vai žurnālistiem ir jābūt šāda veida vārtu sargiem?

Ziniet, gan Brexit balsojums, gan 2016. gada vēlēšanas ASV savā ziņā bija kā dumpis pret valdošo eliti, ja mediji būtu centušies atbalstīt vienu pusi, tas stiprinātu otras puses viedokli: "Redzat, mediji mūs cenšas apklusināt, mediji aizstāv eliti. Viņi domā, ka zina, ko mums vajag!" Manuprāt, no medijiem nevar prasīt tik daudz. 

Ziniet, vispār kā žurnālistam šādus jautājumus sev vaicāt ir dīvaini. Ja mēs vaicājam, vai medijiem vajadzēja kaut ko vairāk darīt? Vai tas nozīmē, ka visi mediji bija pret Brexit? Visi mediji negribēja, ka ievēl Trampu? Ko mēs varējām darīt citādi? Tie šķiet bīstami jautājumi. 

Vai tas ir mediju darbs šādā veidā ietekmēt sabiedrību? 

Taču tajā pašā laikā, rakstot par vides jautājumiem, piemēram, par klimata pārmaiņām, skaidri redzama mācība – nav jautājums par to, vai pārmaiņas ir vai nav. Daži cilvēki arī saka, ka pasaule ir plakana, pārējie saka, ka ir apaļa. Kur ir patiesība? Vai tiešām kaut kur pa vidu? Vai Zeme tiešām ir bagetes formā? Diez vai. 

Bet ar politiku, protams, ir citādi. Ir grūti par to runāt pēc notikuma.  

Runājot par viltus ziņu apkarošanu un sabiedrības izglītošanu, Latvijā bieži kā risinājumu piemin medijpratības ieviešanu izglītības sistēmā. Vai tas būs glābiņš?

Tas ir neizbēgami, ka risinājumu šai problēmai meklē arī izglītības sistēmā. Man tas šķiet mazliet bažīgi tikai tāpēc, ka esmu gana vecs, lai būtu pieredzējis, ka skolas ik pa laikam tiek apvainotas par aiziešanu prom no sava pamata uzdevuma – izglītošanas. Varbūt mēs mēdzam pārāk daudz prasīt no skolām un meklēt tajās glābiņu visām sociālajām problēmām, taču iespējams, ka atbildība par to ir jāuzņemas kultūras telpai. Varbūt jāskatās uz to, ko bērni iemācās no pieaugušajiem.

Iespējams, ka tieši medijiem jācenšas izglītot cilvēkus, jo Dievs viens to zina, ka arī pieaugušajiem tas ir ļoti vajadzīgs. Bērni noteikti ir gudrāki par mums – viņi internetā ir bijuši visu savu dzīvi. 

Bet, piemēram, cilvēks, kurš skatās Fox ziņu kanālu, neticēs, ka CNN viņam stāsta patiesību par prezidentu Trampu un pretēji. 

Jā, visticamāk. 

Mēs, strādājot pie melu ziņu ķeršanas projekta, esam pamanījuši, ka Latvijā nedaudz ir samazinājies melu ziņu daudzums. Nesen ASV bija starptermiņa vēlēšanas. Kāda bija informācijas telpa šajā laikā? Līdzīgi kā 2016. gadā?

Tas, kas notika 2016. gadā, bija kaut kas līdz šim neredzēts. No sākuma neviens nesaprata, kas notiek, tad parādījās ziņas, ka dažādās eksotiskās vietās kā Melnkalne vai Maķedonija pusaudži saņem tūkstošiem dolāru, jo publicē viltus ziņas par ASV. Protams, bija arī bēdīgi slavenā Krievijas informācijas aģentūra. Šajās vēlēšanās bija pavisam cita aina. Nevar zināt, varbūt visi tikai nogaida, redzēsim, kas notiks 2020. gadā. 

Kāda ir sociālo mediju atbildība šajā stāstā?

Domāju, ka, ņemot vērā, kāda vara ir viņu rokās, viņiem bija jābūt gataviem. Tas ir nepiedodami, ka viņi nezināja, kas notiek, pirms jau bija par vēlu. Viņiem vajadzēja būt drošības sistēmām, pirms mediji viņiem sāka uzdot jautājumus. Tas, ka dažas kompānijas kontrolē visu informācijas lauku, demokrātijai ir ļoti bīstami. 

Kaut kas ir jādara – vai nu viņi paši to izdarīs, vai valdībai būs jāiejaucas, jo viņiem nav iemesla mainīties – viņi pelna naudu. 

Mēs tagad saistībā ar apaļo Latvijas jubileju daudz domājam par nākotni, minam, kādi būs nākamie simts gadi. Gribu pajautāt jums par žurnālistiku –  kāda ir mūsu profesijas nākotne? 

Negribu nevienu konkrētu mediju īpašnieku aizvainot, bet problēma ir tā, ka tradicionālo mediju pārstāvji nedomā par nākotni. Viņi sēž un runā par to, cik traģiski ir, ka internets atņem biznesu, bet viņi divdesmit gadus nav centušies neko iesākt. Jaunieši zina, kā tikt pie ziņām un kā strādāt.

Ir jāmaina biznesa modeļi – jāmācās no jaunajiem medijiem. 

Neviens nezina žurnālistikas nākotni, jo tehnoloģijas mainās ļoti strauji, taču var paredzēt, ka pienāks brīdis, kad drukātā laikraksta droši vien vairs nebūs. Šobrīd avīzes vēl "turas".

Vai interneta mediju popularitātes pieaugums ir ietekmējis to, kā lielie, klasiskie izdevumi pasniedz ziņas? Piemēram, Latvijā arī cienījami mediji ir pārņēmuši izklaides mediju virsrakstu kultūru – tiek izmantoti tie ievelkošie klikšķu ēsmas virsraksti. 

Lielie mediji ne. Bet, kad pametu darbu laikrakstā un atvēru savu interneta portālu, man bija iespēja arī rakstīt par to, kas notiek bijušajā darbavietā. Tad viņu interneta lapā tika publicēta ziņa "10 labākās vietas, kur paēst Montānā". Sāku lasīt. Pamanu, ka tur ir pieminēts restorāns Denny’s. Stulbums!

Jūs to nezināsiet, bet tā nav laba vieta, kur ēst. Lasot tālāk rakstu, sapratu, ka cilvēks, kas to veidoja, nekad nav bijis Montānā. Autore bija no kādas satura fermas, kas veido rakstus pēc interneta meklētāja izmestajiem pirmajiem ierakstiem. 

Tad nu es savā portālā varēju ar lepnumu teikt, ka rakstu tikai par to, kas man šķiet svarīgs. Publicēju tikai īstas ziņas. Tas ir svarīgi šobrīd, kad runājam par viltus ziņu fenomenu. Avīze, kas tiek izdota 120 gadu, kļuva par upuri šādam saturam. Jā, protams, šādi raksti ir labi jūsu ikdienas apmeklējuma cipariem, bet, ja domājat par nākotni un par savu reputāciju, jūs nevarat publicēt tādas lietas. 

Tātad mediju nākotne vēl aizvien ir saistīta ar godīgumu un savas vērtības apzināšanos?

Jā. Ja tas nav svarīgi, tad kāda jēga ir būt žurnālistam, redaktoram vai izdevējam? Mums ir jāturpina tam ticēt, varbūt lielākā daļa lasītāju neticēs, bet mums ir jāturpina to darīt! 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.