Fragments no intervijas:
Internetā šobrīd pieejami ļoti daudzi video, kur redzams, kā Spānijas policija svētdien pielietoja agresivitāti pret cilvēkiem, kuri vēlējās piedalīties referendumā par (vai pret) Katalonijas neatkarību. Daudzi to vērtē kā cilvēktiesību pārkāpumu, nedemokrātisku varas izpausmi. Piekrītat?
Sāksim ar to, ka policija rīkojās atbilstoši norādījumiem, ko tā saņēma gan no tiesas, kas pasludināja šo referendumu par nelikumīgu, gan no valdības. Protams, likuma vara nozīmē kā samērīgu policijas rīcību, tā arī tiesas lēmuma un likuma ievērošanu. Nav tā, ka izpratne par demokrātiju, likumu ir tikai tādā interpretācijā, kādā kādam šajā konkrētajā brīdī gribētos. Vai vardarbība kā politiskā metode der ilgtermiņa risinājumam? Protams, ka ne. Izeja no šīs situācijas būs jāmeklē ļoti smagā politiskajā un konstitucionālajā procesā.
Arī mums var būt daudzas un dažādas emocijas, jau redzam, ka Latvijas sabiedrībā tiek vilktas paralēles ar mūsu pašu pagātni, taču ir divas lietas, kuras tādā gadījumā jāatceras. Pirmā, ka savulaik Latvija un arī pārējās Baltijas valstis atguva neatkarību, jo to okupācija tika starptautiski vienmēr atzīta par absolūti pretlikumīgu un starptautiskajām tiesībām neatbilstošu, un otra lieta – Spānijā process, kādā savulaik tika pieņemta konstitūcija, bija gana demokrātisks.
Vai šobrīd situācija ir vienkārša? Protams, ka ne. Tādā brīdī, kad parādās tik daudzas un dažādas liecības gan video, gan fotogrāfiju veidā par sadursmēm, par policijas rīcību, skaidrs, ka arī emocijas neapšaubāmi sit augstu vilni. Tā kā situācija ir sarežģīta, tāpēc, manuprāt, tas, kas nepieciešams paralēli politiskam procesam, ir zināms neatkarīgs vērtējums par to, vai un ciktāl spēka pielietošana bijusi samērīga, atbilstoša vispārpieņemtiem principiem.
Kas var dot tādu vērtējumu?
Gan attiecīgi kompetentas Spānijas institūcijas, gan arī ir pietiekami daudz starptautisku mehānismu.
Jau izskanējis viedoklis, un to pauduši augsta līmeņa eksperti daudzviet pasaulē, ka līdz ar fizisku liegumu cilvēkiem piedalīties referendumā to cilvēku, kuri vēlas Katalonijas neatkarību, skaits un cīņasspars tikai pieaugs un tas nozīmē jaunas protesta akcijas, jaunus centienus panākt savu. Proti, varas iestādes ar aso vēršanos pret referenduma dalībniekiem būs panākušas vēl lielāku situācijas saspīlējumu.
Situācija nav vienkārša, mēs laikam visi to saprotam. Bet te ir arī vairāki līmeņi, caur ko tā būtu vērtējama.
Pirmkārt, no tīri starptautisko tiesību viedokļa, vienmēr tiek skatīti varbūt pat grūti savienojami principi – valsts teritoriālā nedalāmība, no vienas puses, un tautas tiesības uz pašnoteikšanos, no otras.
Otrkārt, Eiropas Savienības (ES) pamatlīguma 4. pants nosaka, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis respektē... Tur ir vesels uzskaitījums ar vērtībām, starp kurām ir arī citu ES dalībvalstu teritoriālā integritāte. Tas arī izriet no Eiropas tiesībām. Šis ir tas juridiskais rāmis. Un juridiskais rāmis vienmēr ir ļoti būtisks, lai palīdzētu risināt politiskas problēmas.
Lai cik neskatītos pasaules pieredzi, lai kādas nebūtu metodes – vai tās būtu ekonomiskas vai kādas citas –, dažādu jautājumu risināšanā mēs beigās nonākam līdz atziņai, ka vienīgais risinājums ir politisks dialogs.
Arī šajā gadījumā, ja pieļauj, ka būs saasinājums, un ja, kā izteicās Katalonijas reģionālās valdības vadītājs, tuvākajā laikā tiks vienpusēji pasludināta Katalonijas neatkarība.
Tad pusēm sākt sarunas būs vēl grūtāk...
Protams, ka šāds solis neveicinās situācijas noregulējumu. Bet tik un tā ir jāsaprot, ka bez nopietna dialoga, bez nopietna politiska procesa šī situācija pati no sevis neatrisināsies. Emocijas šobrīd uzvirmojušas, manuprāt, visā Spānija – ne tikai Katalonijā, bet viscaur šajā valstī.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 3. oktobra, numurā!
ļuļa
Ervīns
Rinkēvičs ir nokavējis